Melnā saule

Te tādas vietas — bez logu.
Sauli, ja gribi, jānes ar maisiem iekšā
jeb pudelēm, skārdenēm —
jeb ar meiteņu brunčiem.

To jau mēs arī darām.

Bet mans draugs, jūrnieks un gleznotājs,
kam sencis kādreiz pie Saules kāvies
un pats kas, Kurzemē dezertēdams,
un jūras vēl it kā ar saules meitu skāvies, —
mans draugs jau gadiem
Greničas pagrabā
glezno vairs tikai
melnu sauli.

Krāsa uz audekla mērena pilskalna biezumā —
it kā ne gadus viņš gleznojis būtu,
bet gadu simtus,
it kā rokot tur varētu uzrakt
bojā gājušas civilizācijas,
pavardu atliekas, podu lauskas,
saktas, adatas, kara cirvjus,
jāņugunis, līgošanu,
saules meitu matu kodaļas,
izbalējušus kaulus —
tas viss nu zem melnām debesīm,
vēl melnākas saules.

Kļūst drūmi, un nelīdz
ne pudeles vairs, ne brunči.

Mēs izejam ielās.

Krustus soļiem.

Un pazūdam lēnām
akmeņu tumsā
viens otram.

Bet tad — pēc stundas, divām? —
apstājamies reizē:
tumsa
mainās,
kūp —
dvesmo pēc kvēpušiem baļķiem un dzīvas
elpas! Un piepeši
pāri mums gailis dzied — un mēs redzam:
tek cauri Ņujorku
seni taki, celtnes,
tek seni ņieburi,
senas, senas zeltenes…

«Sveiki, senās saules brāļi!»
tumsiņā noskan.

— Uz redzēšanos…

Zaļa
svīst akmeņos gaisma,
pēdējiem krodziņiem
aizkrīt
acis.

Apmežosim Ņujorku
Dzintaram Sodumam pār plašu jūru

Kad iebrauksi kailajā Ņujorkā,
Būsi ar mums Tu vienis prātis:
tā jāapmežo!
Un varētu apmēram tā:

Ātraudžus bērziņus Taimsskvērā,
ozolus lepnākās avēnijās,
Greničas ciemā pīlādžus, pīlādžus,
sēru vītolus Harlemā,
ostas rajonā priedes, egles,
kadiķu cerus ap lopkautuvēm,
uz ik vietu, kur latvieši pulcējas,
liepu, kļavu un ošu gatves,
priekšpilsētas un šķērsieliņas
apsēsim beidzot ar jauktu mežu.

Mežam kuplojot, auto pazudīs
pazemē. Zaļajā Ņujorkā
skanēs vairs tikai tāšu taures,
debesskrāpjos apiņi kāps.
Latviešu bērnus un vecmāmiņas
televīzija nesies vairs:
mūsu mežā tie vasaru ogos,
rudeni tecēs beku lauzt,
vīri ziemu ragavu ceļā
laidīs malkā — un bukus šaus.

Pavasaris kad Ņujorkā ienāks,
tavernas pamazām bankrotēs:
latvieši Taimsskvēra birzī aizurbs
bērzus un vairs tikai bērzsulas dzers.
Burleskas Harlemā nevilinās —
Vītolu pavēnī sēros pat melnās,
Greničas ciema Valpurģu naktī
sargās mūs pīlādžu burvju spēks —
lai no rīta pa liepu gatvēm
kurpēm rokā ticīgi ietu
saulītes zīmē uz rakstnieku rītu.

Jaunie pēcāk pa mežu klejos,
atstās latviskiem bērnu bērniem
koku mizās iegrebtas sirdis.
Netrūks Ņujorkā šūpuļa līksts,
egļu un ozolu dēļu namam,
ostas malā sausajā priedē
dzenis ikvienam iekals krustu,
sīki mazi putniņi pātarus skaitīs.
Un kā īpaša atrakcija
ekskursantiem no citurienes
būs tas putniņš, kurā klausoties,
simtu gadu mežā šķiet
pie Dieviņa mazs brītiņš.

Tad nu posies, tik nepiemirsti
paņemt līdzi bez dēstiem un sēklām
desmit kuģu ar melnzemi labu,
desmit ar auglīgiem lietus mākoņiem,
desmit ar raženiem mēness griežiem,
simtu ar vējiem no Kurzemes krasta!

Pilsētā pavasaris

Kādu dienu, kas līņāja
silta un maiga,
es jutu — uz zoda,
es jutu — uz vaiga
ne bārda,
bet pirmā zāle man dīgst.

— Tad atradusi īsto vietu! — pukojos un, kā mācēju,
vairījos pretīnācēju.

Te, kad jau taisījos pazemē pazust,
vieglītiņām kāds saņēma mani zem paduses:
«Cik tu gan nesaprātīgs!
Kur zāle lai citur pilsētā dīgst,
kad tai jādīgst —
uz akmeņiem?»

Paskatījos: viņam uz vaiga
arī zaļoja
zāle maiga
un plauka pirmās vizbulītes…

Bij pilsētā pavasaris.

Ielās bij vētra

Ielās bij vētra — aizcirta durvis aiz mums un sakļāva
kopā mūs pret mūri, kas grīļojās līdzi
kā sieviete šausmās un kaislē,
kā Tu.

«Bēgsim!» izsaucies
ar manējai atrautu muti, bet vētra
kā sarkanu lapu to svieda vēl
man pie vaiga,
pie kakla
un plakstiem.

Tad bēgi — bet iela jau viļņojās,
apšļāca Tevi ar spuldzēm un logiem
atrautām gaismām,
svērās zem Tevis
un gāza —
un tad jau biji
ar vilni
man atpakaļ
rokās.

Sakļāvās iela
mums pāri kā jūra. Garām grima
nami
ar ugunīm
apskāvušies.

Apmaldīšanās Ņujorkā

Sarkanos matos
un tad vēl zilos
un zaļos —
es biju atkal apmaldījies.
Siltā vējā viegli šalkoja nami,
šūpojās logi kā vējainos zaros cits pār citu un gaismu ķekari.
Daži raisījās, krita —
un šķīda uz ielām un auto jumtiem kā lielas gatavas ogas.
Sapņaini bērni brida pa tām,
sievietes laistīgos sulu tērpos, —
citas no augšas nāca ar vīnogu groziem —
it kā ne debesskrāpji tie būtu tur augšā, bet vīna kalni.
Nāca man pretī, nāca tieši manās
rokās iekšā ar vīna kalniem un debesskrāpjiem —
un pēkšņi ikvienā no viņām
es kaut ko pazinu: acis, lūpas, balsi —
katrā ko citu — pa atspulgai, miņai… Un tad,
sulotai rokai man pieduroties, es zināju skaidri: šī roka
bērnišķīgāka reiz sniedza man pirmo
vīnķekaru —
toreiz
ar ogu un bērnišķa auguma blāzmu
logos un liepās — zvaigznēs arī —
es maldījos līdz rītam pa mazām ielām,
kas likās lielas un nebeidzamas,
neizejamas — es pirmo reiz biju
mīlestības pilsētā.

Vai tiešām ne kapsētas
lakstīgalās un ievās
Tu izglābusies,
bet simtiem brīnišķās sievās?

Es viņu stāvos
ienākušās jūtu
Tavas meitenīgās
acis, lūpas, krūtis —

no briedušu miesu
un vīna kalnu zelta
nu mūsu mīlestības
pilsēta celta!

Atlaistu matu vizmas izlocījās
manī kā sarkanas, zilas un zaļas ielas.
Es atrados pagrabos dziļos.
Tos vīnogu meiču augumi gaismoja,
Sulās un reklāmās sabristās kājas.
Bet šajā gaismā uz dobuļainajām sienām
kāds gleznoja sapņus no bērnu dienām.
Pieliecos: tās bija nesaprotamas abstraktas gleznas,
bet no tām tecēja vīns.

Kādu bēru muzikanti
Elles ķēķim

Rītam svīstot, namā sabrūk
izdziestoši ļaudis,
kāpj uz galda, uz gultas, uz plauktiem,
it kā tiektos uz augšu — un izbrēc
ar zūdošām balsīm
kaut kam slavu —
tēvzemei? brīvībai? puķēm?

Un tad zūd balsis pavisam, un viņi pūš
tukšās izstieptās plaukstās — it kā tur būtu
priecas bazūnes nezūdīgas.
Birst kaļķi no griestiem, ne žēlastība
un izraibina piepūstos vaigus
un degungalus kā klauniem.
Sit mājnieki plaukstas, smej,
cits krustās, tēvreizi skaita.
Ar spoguļa lausku no palodas puika
laiž muzikantiem saules zaķīšus acīs
no rīta gaismas mūžīgās.
Bet plaksti šiem neietrīsas,
Acu zīlītes platas kā runčiem tumsā.
Patiesības acis.
Āmen.

Bet viņi pūš —
vaimanas? slavu? — Kam?
Tēvzemei? Kritušiem varoņiem? Puķēm?
Ielām? Brīvībai? Kritušām skuķēm?

Jel nevaicājiet! Tie ir
kādu bēru muzikanti, kas nevar beigt. Mūs vieno
mūsu bezmiega ritēšana
tumsā
ar kritušo sapņiem.

Seanss ar Frīdrichu Miltu

Nakti pamodies, manu:
Tavs pagrabs iebūvēts manī,
un Tu mani pārzīmē tanī —
un ar katru ogles vilcienu
topu nevis maigāks,
maigāks un glītāks,
bet baigāks un
sašķobītāks.

«Apžēlojies!» es saucu. Bet Tu
paglaud kaķi (tas arī Tev līdzi),
dudini šlāgerus vecus no Rīgas (jeb tas ir patafons?)
un te ar līniju kādu, te atkal ar dzēšanu
turpini manis
deformēšanu.

«Apžēlojies!» saucu vēlreiz, bet tajā brīdī
sieviete-modelis izliecas Tev no rokām:
tai acu ēnās kafijas smarža no Romas pagrabiņa
un pāri krūtīm kā rīta svārks
saules puķe. Un viņa saka:
«Draugs, esiet bez baiļu —
es viņa otra puse,
diena vai nakts,
es viņam rokās dusu —
diena vai nakts,
pat mirkļos kad viņš to nezina,
es viņa modelis esmu
un viņa glezna.»

Un aizskar tā mani ar rīta svārku, ar saules puķi
un pazūd
Tev atpakaļ
rokās.

Halucinācijas?

Neskatos vairs.
Neskatos, līdz ar gaiļiem dzirdu:
Tu izbeidz, izdzēs
ugunis manī un aizej
ar kaķi uz pleca.

Velti lūkoju aizmigt.
Kad logā krāsa beidzot tāda kā gaisma,
spoguli tveru —
tad tāds nu es esmu,
Tavu roku darbs:

it kā no kautiņiem
pārnācis rētains,
it kā deģenerējies
svētais,

it kā pamodies
pilsētas ielās,
it kā pušumam
uzšūts ielāps — — —

Bet skatos, ieskatos ilgāk — vai tas var būt?
Ar kādu rīku Tu panācis to? Tai spogulī, man liekas,
tai attēlā — tas neticami,
bet liekas, tur ticu vēl — kādai mūzai labai — —

ne beigts, bet pabeigts —
ar Tavu ogli
pabeigts.

Atjaunošanās
Teodoram Zeltiņam

Mēs nākam atjaunot ticību,
ka neesam vēl miruši.
Jo būtu neticami,
ka mūsu dvēseles pēc nāves izskatītos tādas,
kāds rādāmies viens otram šajā vakarā:

acis pusceļā,
mutes pusratā,
kājas pusmastā,
rokas pusvirus.

Un starp šiem mūsu pusapveidiem
pusnaktī pustukšoti
pussapņoti un pusizdomas,
pusiekāres, pusizmisas,
pusaizsedzot cita citu,
pusguļus, pustupus.

Skaidrs, ka neesam miruši, —
atjaunojam tikai
ticību — līdz pusei,
cerību — līdz pusei,
mīlestību — līdz pusei.

Vairāk par pusi nespējam turēt:
lai paliktu godīgi
(vismaz pa pusei)
un tekuļi, bēguļi
(tā — pa pusei),
lai paliktu, paliktu
(kaut tik pa pusei),
no visa mums atļauts
vairs tik pa pusei:

pusvirus rokas,
pusmastā kājas,
pusratā mutes,
pusceļā acis.

Reiz — arī tam mēs puslīdz ticam —
būs lielā pilnība,
tad būs

acis ceļā, mutes ratā, kājas mastā, rokas virus, —
mutes virus, acis mastā, rokas ratā, kājas ceļā, —
kājas ratā, rokas ceļā, acis virus, mutes mastā, —
rokas mastā, kājas virus, mutes ceļā, acis ratā.

Un laikam tad būs, būs arī
ticības, cerības, mīlestības,
mucām, stopiem
mīlestības —

mūžībiņa, trīsdieniņas,
mūžībiņa, trīsnaksniņas, —
mūžībiņa, trīsnaksniņas
ies pār kalnu dziedādamas.

Šai laikā

Un tad miršanas kļuva tik biežas,
ka nevis vairs izsamisām un zūdījāmies,
bet dzērām no visām misām un rūdījāmies —
vairs nezinājām, kurš kritīs rīt
un kurš uz vietas — tūlīt.

Un tā mēs tikāmies atkal kapsētas krogū greizā
sērodami un bērodami, bet reizē
cits citu kā vērodami. Grūti bij pateikt,
vai, piebikstot draugam, viņš uztrūksies
no sapņiem vai jau no nāves miega. Dažs cēlās kā skaudams
līgavu. Rokas pletās,
bet tad jau tās bija kā dzērves jeb varbūt eņģeļa
spārni, kas nesa prom —
vairs nezinājām, kurš augšāmcelsies rīt
un kurš uz vietas — tūlīt.
Dzērām no visām misām un rūdījāmies.

Atraktais

Tad tāds nu es beidzot
augšāmcēlies —
ne acu vairs pierē,
ne mutē mēles.

Ar kauliem ausos:
vai vēl pasaule skan?
Atracēj, palīdzi
man:

spēlē uz mana
stilbu kaula,
spēlē mākoņus,
spēlē sauli —

lai sakliedzas vēlreiz
debess jums
ar balsi, kad tagad
zeme un tumsa.

Un pirms mans stilbs
no gaismas žilbst un drūp,
izspēlē vēl kādas
acis un lūpas —

kādas uz akmeņa gavilējošas
acis un lūpas.

Bērēs

Mēs bijām tajās bērēs,
kur laiku nepatērē
ar atvadām un niekiem,
bet tik ar nāves priekiem.

No lieliem kausiem dzērām,
tad galdus apkārt spērām
un pāros saklupām ar kailām
dvēselēm bez bailēm.

— Ēd no manis,
dzer no manis,
tu jau manis
nepaņemsi —

šo naksniņu
izmīlēšu,
izdziedāšu,
aizmirsīšu…

Uz stīgām vairs nespēlē muzikanti,
spēlē uz logiem, uz sijām, uz grīdas dēļiem,
uz pilošām svecēm, uz lieliem, uz krūtīm smailām,
spēlē uz dvēselēm kailām —

ēd no manis
dzer no manis…

Rītā mums trīskārtām acis vēra
sarkana, zila un zaļa saule —
kā kapos izgulējušies, ar miesām apģērbās kauli —
dvēseles drebēja matu galos.

Dziesma

Salā man balss sāka piesmakt,
un kādu dienu pavisam
aizsala dziesma.

Es dzēru karstu pienu ar medu
un skaitīju vienu lūgšanu:
lai atgrieztos dziesma — kaut tikai tāda
kā govju mūjas vai bišu dūkšana.

Un tad tas notika: naktī, kad pazuda
visi, kas mani kopa,
no ostas rajona lopkautuvēm
izlauzās ielās ragu lopi.

Tie slāpuši piemāva pilsētu. Drāzdamies
siltajām dvašām un augumiem
kausēja sniegu no logiem, no kokiem,
no debesskrāpjiem un laukumiem.

Atgrūdu logu — ar kliedzienu atkusa
mana balss. No tās kā no upes
govis pusdienā dzēra. Mērcās
manā dziesmā to siltie pupi —

manā dziesmā to siltie pupi.

Vasarsvētki

Aiz nagiem viņam zeme — no tās
zāle auga un smilgas —
un no kāju nagiem nelieli krūmeļi:
tāds viņš ienāca pilsētā pēc gulēšanas ilgas.

Skaistules kāras
viņa ziedošajos elkoņos kārās,
bet citas pušķoja ielas ar bērziem, ar meijiņām,
kas auga viņam no padusēm ārā.

Bet viņš — viņš atlaidās
pats sev blakus
un pamīšus dzēra ar zāļotu plaukstu
te kā pie bāra, te kā no vecas akas
un piekoda aukstas līdakas.

«Lai viņš ko saka,
lai viņš ko saka,
lai viņš ko dzied vai
saka!» mēs saucām.

Bet, ausīs pārvērtušies, dzirdējām tikai,
kā daži ziedi plauka viņam uz krūts,
un tad kāda bite jeb mūžība
tais ziedos vai viņa matos dūca.

Interesanti, bet gribējās vairāk —
un nepacietībā vietējais džeza mūziķis, trombonists,
liecās un noplēsa gulētājam no gurna
tādu kā bērza vai alkšņa mizu
un satina to par tauri
un pakāpies pūta:

debesskrāpju stāvos drebēja rūtis,
sievu stāvos klēpji un krūtis —
it kā ne alkšņu miza tā taure būtu,
bet jūtas, aizmirstas jūtas.

«Beidziet!» sasārtusi dreboša gaišmate lūdzās, «beidziet!
Katru mūs kāda neizdziedama
dziesma sarga un dzīvot ļauj.»
Un, ceļos sabrukusi, tā tapa grūta
un dzemdēja viņam puisēnu.

Un trejas diennaktis turpinājās
šī sajukšana ar zemi. Spilgtas
dzeltenas, sarkanas meijas kā kailas sievas plandījās ielās —

bij Vasarsvētki.

Vītenē

Kamēr šī vasara vēl,
savīsimies vītenē:
pa vidu mirdzošas pilsētas, augļu dārzi un atkal
mēs ar mīlā zeltainiem locekļiem. Mīlam viens otru un vairāk
neko. Tikai vēl pilsētas. Dārzus. Putnus. Tie vaļā knābjiem
šai vītenē noburti aumaļām dziedāt kā mēs
mīlēties. Tikai noburtība
var paglābt mūs no nāves.
Tas zelts,
kas mūsu locekļos pludo un putnu mēlēs,
tas rit caur augļiem mūsos un cauri caur mums un piezeltī
pilsētas debešķīgas.
Un citu debesu nav, —
tikai vēl zeltainas šausmas, ka citu nav.
Šausmas,
ka mīlā zeltainiem locekļiem
un ar dārziem un pilsētām savijušies, mēs pārdzīvosim
mūsu dvēseļu bojā eju.

Neizremontējama sieviete

Un tāda tā gāja pa ielu —
ar krāsām notašķītu
svārku un lielu,
it kā kāds viņu būtu taisījies
remontēt un tad pametis.

Pie viņas nu apmetušies
pilsētas suņi un kaķi
un vēl citi, kas citur lieki,
dzejnieki, burvju mākslinieki.
Ar savām runām un dziedāšanu cauru nakti
tie izliekas viņai kā sapņi. (Īsti sapņi
jau sen tai vairs nerādās.)

Un tad es sekoju viņai pa čīkstoša nama kāpnēm,
un viņa atgriezās pret mani un vilcinājās.
Un viņas balss — kad viņa brīdināja mani, lai
neatspiežos pret kāpņu margām, ka tās var sabrukt —
tā balss bij kā seja sen izbalējušā
spogulī.
Bet savādi sudrabaina.

It kā tā būtu bijusi
ūdeņi reiz.

It kā tā būtu bijusi
debesis reiz.

Neizremontējama sieviete.

Noktirne

Cigarete aizmigusi,
izdūmo
neatmozdamās.

Kafija aizmigusi,
tur nomodā
neatmozdamās.

Mīļotā aizmigusi,
sniedz mīlestību
neatmozdamās.

No mīlestības
es nomodā būšu
līdz rītam —

neaizspiediet man acis.

Mirkļi

Mēs iztrūkstamies —
it kā mums cauri kristu
putni, puķes, zvaigznes
un mūsu pašu sejas un smiekli un drebēšana —
it kā mēs būtu
jau ar bezmiesīgām miesām,
kauliem no saules.

Bet tas tikai mirklis. Nē,
mēs sēdam kafejnīcas drūzmā viens otram pretī
ar sejām, ar smiekliem — ar drebēšanu
puķēs,
putnos,
zvaigznēs.

Tavas neatnākšanas tukšumā

Un kad neviens vairs neticēja,
ka mēs vēl ticam Tev,
mēs pārcēlāmies
tālāk uz pagrabiem.
Labirintojām pa velvēm, līdz mums apkārt

pustumsā
vēdojās
atonāls
māls —

bet no šīm vēdām
kāpa galdā
vīns,
maize,
sāls —
un mēs uzsākām dzīres
Tavas neatnākšanas tukšumā —
jo saldas bij lūpu
un vīna kvēles,
vēl lūpu un
vīna kvēles.
Bet kādu nakti
mēs izdejojām vīnu no pēdējās mucas, un iestājās tumsa — — —

Kā sērgā sakrituši, savijušies nu gaidām,
gaidām Tevi, nezinot, kas esi.
Bet, ja Tu nāktu,
mēs apsviestu otrādi
savus jau nāves sviedros sagulētos cisu maisus —
varbūt tie vēl kļūtu
par mīlestības,
Tavas mīlestības gultām.

Saulē

1. Staigā saule

Staigā saule, neatmezdamās plakstos,
staigā tiem cauri,
pat miroņiem
saulaini sapņi rādās.

2. Jūrā

Jūrā bij tik daudz saules,
ka ūdens vietā
sāku peldēt pa to —
attapos, kad ieraudzīju
apkārt lidojam putnus.
Pus putns, pus zivs,
noiros
lejā
liedagā.

3. Liedagā

Liedagā bērni
rotaļājās ar sauli —
izcepa kūku,
apēda,
laizījās
mutēm saules nodzīvotām.

4. Nakti

«Nakti sauli
nevar atšķirt no tumsas,»
sacīju viņai.
«Ar acīm nē,» tā man atbildēja,
«bet lūko ar rokām, ar lūpām.»

Mūza*

Viss likās skaidrs: viņa būs mūžam mana un es — mūžam viņas,
jo bijām atraduši viens otru tai dienā
puķēs un ūdeņos, pilsētas ielās, putnos,
pie galda maizē un vīnā, stabulēs, bungu ritmos, dzejās un dejās,
un nakti lētas viesnīcas guļvietai pāri
pret zvaigznēm, kas mirgoja cauri griestiem,
zarojās
vīna
koks.

Kad modos ar baložu spārniem gaišziliem logā,
viņa bij piecēlusies un kaila
sēdēja vīna kokā pret pilsētas siluetu —

es saucu, un viņa atskatījās, bet viņas acis,
tās bij zeltainas un neatminīgas kā augļi —
neatminīgas un neatminamas
saules un pasaules acis.
————
* Sievietes vārds no 20-to gadu kalendāra.

Pazušana vasarā

Pie kaudzes augļu atlaidies
ar kailu kāju
kutināji
tos,
līdz pārvērtās tie,
pārvērtās par meitām.

Tad kutināja tevi tās
ar kailām kājām smiedamās
un liecās klāt un mutes deva —
ķiršu mutes, plūmju mutes,
rožābolu, balto dzidro,
jāņogu un vīnogmutes
veseliem ķekariem.

Pavisam pazudi tu mūsu skatiem,
un, tevi apskauzdami, minējām,
kā šonakt dziedāsi —
ar visu augļu mutēm…

Te līdz pat zilgmei meitas iesmējās
un vaļā raisījās.
Mēs ieraudzījām:
Par augļiem biji pārvērties tu pats.

Un pilniem klēpjiem meitas tevi nesa
uz visām debess pusēm dārzā prom —
līdz apklusdamas tumsā ieauga
ar tevi ķiršos, ābelēs un ogulājos.

Visapkārt nu mums esi vasarā,
ar visu augļu mutēm dārzā klusē.

Dejotāja

Mana roka uz Tava gurna jūt:
daļa
Tevis
jau dejo —

dejo šo deju, dejo
un citu tērpu ap gurniem nejoz
kā vienīgi
manas
rokas.

Piedzīvojums kalnos

Atsēstos iepretī ieplakai,
kur reiz tevi iegāzu sniegā.

Necik ilgi,
ieplakā ieslīd
ēna —
tai apveidi tavi —
un laikam silta —
silta kā reiz tu pati.

Sniegs top valgs.
Kūst.
Tavos apveidos atkūst zeme bāla.

Un drīz tur jau zāle,
drīz jau puķes,
drīz tur puķes, puķes, puķes.

Ceļos un saplūcu
puķes no krūtīm,
puķes no acīm tev.

Budēļu laikā

Baigs šis budēļu laiks:
rītos spogulī pretī rādās
lāča — dzērves — čigāna vaigs,
zirņu sauja — ēdamas asaras,
izmīdīti rudzi, mieži —

vai nāks vēl saules grieži —
vasaras — vasaras?

Sētsvidus idille Ņujorkā
Dzintaram Sodumam iebraucot

Tu iesmaidīji
Ņujorku šķīdonī lielā,
un īstas sētsvidus
idilles atklājās ielās.

Pa Taimsskvēru saceltiem
brunčiem meitas brida
un spiedza kā brienot
uz kūti pa sētas vidu.

Un skraidīja sivēni,
cūkas. No septītā stāva
pa vaļā logu
izliecās govs un māva.

Bet tad mēs iegājām
tā kā Torņkalna bārā.
un, kad pēc maza
brītiņa iznācām ārā,

pa Taimsskvēru saceltiem
brunčiem govis brida
un spiedza un ķērās
cita citai ap vidu.

Peļķes bij augšā
un lejā. No simtā stāva
pilsētai pāri
izliecās meita un māva.

Kādā izrādē

It kā templis.
It kā vakarēdiens.
It kā grēku plūdu draudze.
Bet skaļrunī biržas ziņas, gaidāmais laiks, lekcijas par puķkopību,
un sarkanmataina sieviete rīta svārkā
kājas pār luktas malu
spēlē čellu —
varbūt savas kājas spēlē
jeb nezinko.
Un divi jaunekļi stūrī pingpongu spēlē.

Par to laiku priekšā
iznācis Dievs
un ap altāra telpu, ap krustu
būvē plūdus:
zilus viļņus, zaļus viļņus —
augstāk,
augstāk,
augstāk,
augstāk…

Jaunekļi pārtrauc pingponga maču
un pāriet uz
ričuraču.

Man līdzās pakistāniete vai indiete burvīgu ādu
prasa, cik pulkstens
vai kaut ko tādu —
es viņai savu
roku līnijas rādu.
Bet čelliste pāriet uz īru dziesmiņu kādu.

Dievs atskatās pār plecu,
atmet ar roku
un vāc visu nost —
atpakaļ uz plūdu noliktavu.

Te pēkšņi kāds pacēlies sauc:
«Izbeidziet šos kumēdiņus —
atbrīvojiet apspiestās nācijas!»

Attopos:
tas esmu bijis es, tas saucējs. Nosvīdis atkrītu solā. «O,
arī jums šai izrādē lomiņa kāda?»
pabrīnās pakistāniete
burvīgu ādu.
Un skaļrunī biržas ziņas, gaidāmais laiks. Bet nē,

es redzu: patiesi
ir sākušās demonstrācijas, nāk
ar plakātiem, nē — ar totēmu stabiem pa ailēm
nāk nokautās indiāņu ciltis,
nāk senie inki pa virvēs iekārtiem tiltiem,
un jātvingi senie un galindi senie un senprūši senie un

dinozauri, labidozauri,
alozauri, trahononi,
diplodoki, triceratopi,
tyrannosaurus rex —

nāk tie un aiziet
ar jātvingiem, galindiem, senprūšiem kopā
(«It’s kind of fun to be extinct,»
baigs diplodoks garāmslīdot vēl iečukst man ausī)
un pazūd, kur pazuda Dievs.
Un skaļrunī biržas ziņas, gaidāmais laiks, lekcijas par puķkopību.
No čella, no luktas malas
zivju kliedzieni, slieku smiekli, čūsku čivināšana,
Un pakistāniete staigā un dala visiem
grēku piedošanu? žēlastību? Dieva miesu?
Es manu,
ka man pa kāju, pa stilba kaulu kāds zvana
(tā kā pa telefonu) — un tad jau džinkst man pie auss
kāds sapņojošs galvas kauss —

ūdeņi jaucas ar skaņu,
uguns ar akmeņiem jaucas,
pakalni ar sauli, mēnesi, zvaigznēm,
augi ar gaismu —

Kāds sapņojošs galvas kauss.

Metamorfozes

Aizvien vairāk un kairāk
es līdzinos zemei:

mani nu apsēj,
mani nu pļauj,
mani nu govis
ēzdamas mauj,
augstu un zemu izmauj mani —
kas to būtu domājis,
ka manī tādas meldijas!

Un ezeri manī nolaidušies
un upes,
zivis nārstā vizinās
garenas un strupas —
ai, mana kaislā makšķernieka daba!

Un, vēl par ūdeņiem runājot,
akas, manas akas:
tur meita lēca
vārpstiņai pakaļ
un nonāca
manā
pazemē —

tur maize pārcepties draud,
tur aitas steigšus jācērp,
tur večuks, kas jau tūkstoš gadus
pirtī grib.

Labā meita virszemē
atgriezās apzeltīta,
debesīs uzdejoja
par saulīti.
To nu man pārmet —
ka skuķim galvu sagrozījis…

Bet būs jau labi,
neuzspiediet precēt,
jo man tāpat
ap viņu patīk tecēt —

lāgiem tumsā man ūdeņi, lāgiem lauki —
saldi ar ūdeņiem gulēt, ar laukiem skriet —
ar laukiem skriet,
ar akmeņiem sapņot
un domāt domas ar salmiem un sienu —
tāpēc laikam sajūtos
tik svētlaimīgs.

Un sajūtu arī aizvien kairāk un kairāk,
ka atgriezīšos tur, no kurienes ņemts. Un tad
no maniem māliem
Dievs lai pīlītes taisa
un iepūš viņās
dziesmu no zila gaisa.

Ūdeņi

Un vēl par ūdeņiem runājot,
kopš Jurģiem nav lijis,
un ūdeņu trūkst:

kvieši nenobriest jaunai maizei,
govis debesi laiza,
un puķes neatvērušās klosteros aiziet —
varbūt citos dārzos tās tālab uzziedēs
divtik krāšņi
Tam Kungam?
(Kādam Kungam?)
Bet mēs?

Kādreiz naktīs,
naktīs, kad uz mēles un rīklē man
dadži un nātras plaukst
(vai varbūt kāds tuksneša augs),
es trūkstos un saucu: — Kas lietu sauks?
Bet balss vietā
Caur rīkli manu kā tuksnesi
tramvajs zvanīdams brauc…

Atceros, ka dziesma teica:
Ūdeņam, akmeņam
tiem dzīvot saules mūžu!

Akmeņi jā, bet kur nu ūdens?
Ai, kaut es varētu
akmeņus dzert!

Te māte paver acis no nāves sapņiem:

— Atminies,
kad biji vēl jauns,
tik daudz bija ūdens,
un tev bija žaunas,

bij žaunas un aste —
pa grēku plūdiem
dzīvojies
tā kā zivs pa ūdeni —

un dvesmoja tas
pēc tāliem laikiem,
pēc miljonu gadu
nārstiem un tvaikiem — — —

Mostos: miesa karstumā sprēgā. Šķērsām pār pieri
kā mālā ar pirkstiem uztaustu jaunu plaisu —
kā ķirzakas augums — un ņirb.

Tad ko lai mēs darām? Vai lai saldas izkāšam jūras?
(To jau mēs darām.)
Nodzeram raudu mūrus?
Jeb lai uzlaizām pēdējos sviedrus
no kādas jau sastingušas dūres?

Noliecos — aizplūstošs
sapnis mani nes.

Variācija

Aizvien vairāk un kairāk
tu līdzinies zemei:

tevi nu apsēj,
tevi nu pļauj,
tevi nu govis
ēzdamas mauj,
augstu un zemu
izmauj tevi —
kas to būtu domājis,
ka tevī tādas meldijas!

Bet neviens jau arī nedomā, ka govju meldijas tavas.
— Govis ir govis — un dzied kā jau govis,
tā spriež — un tevis nejūt.
Tad drīzāk, ja liec piedzimt
mēmam teļam, tad
viņa klusēšanā sievas uz brīdi apklust,
viņa nedziedāšanā jauzdamas tavu klātieni.

Tu esi viss
un vēl vairāk —
no tava veidolos neatpestītā sapņa
dzimst mūsu dziedāšana.