Miglas krogs
Iela ieplūda miglā,
ne vairs namu, ne žogu,
vien zīme vēl pazibēja:
UZ MIGLAS KROGU.
Bez taujāšanas, bez maldu
mūsu auto tam pieskaloja —
bij labi un pazīstami,
kā būtu Rīga vai Roja.
Zils večuks ar zivju acīm
draudzīgs ar plaukstu sita
pa auto sāniem un ņēma
un piesēja to pie slitas.
Tad bijām jau krogus telpā,
kā alus putas tur skārās
pie lūpām migla. Bet kausus —
tos dzērām mēs tūlīt ārā.
Uz vietas pārpilni tikām
ar mīkstumu nepazītu,
priekš acīm zīmējās sejas
ar zaļu un rožainu krītu
kā sapnī. Bet sejas bij dzīvas,
un atradās augumi arī,
ar kuriem mēs nedzēruši
nezinātu ko darīt.
Tādēļ vēl dzērām, bet nu jau
pie piestākļa un no ragiem —
kā vecos laikos, līdz jutām,
ka pirksti vairs nav par smagiem.
Mēs piedūrāmies tām rokām,
tām zaļām un rožainām sejām,
un pirksti mums apmaldījās
kā ūdeņos, tīklos — kā zvejā.
Kad mūziku iesāka spēlēt
stabules miglas pilnas,
mēs zinājām soļus dejām
sprogainām tā kā vilna.
Vēlāk tās sajuka kopā
(tās dejas) ar veču bārdām,
mēs triecām un bijām gudri
kā veči ik katrā vārdā.
Pa miglu ceļoja ragi
paši no sevis ap galdu,
vien zaļas rokas tur lēja
kaut ko starp sūru un saldu, —
līdz malkiem pa starpu likās,
kāds sauc mūs no galdgala viņa,
cēlāmies it kā ko meklēt,
kā sav’ māsiņu.
Bet drūzma kā tīkli tinās,
un galds bija neapejams,
ik reizes mūs atskaloja
atpakaļ kā pa dejām.
Un dzērām atkal no ragiem,
no sejām rožainām, zaļām —
bij visi tai miglā kopā,
un katrs bij savā vaļā.
Mēs posāmies mājup tai stundā,
kad miglā pat neapmaldās,
zilais večuks padeva auto
un teica: «Tas tikko valdās…»
Tas tecēja arī kā kumeļš,
Kas pats zina mājup ceļu,
Nesaminot nevienu
No tūkstošiem miglas peļu.
Kur bijām — Rīgā vai Rojā?
Viss citāds bij — un kā senāk.
No miglas kroga ar ausmu
iznirām Menhetenā.
Domā nobumbotais uzrunā bērnu
Kā ierāposi tu pie manis, mazais?
Gar pusgruvušu torņu pakājēm,
ar stiklu lauskām krāsainajām rotaļājot?
Ka roku nesagriez
ar svētās Annas smaidu saplēsto!
Kāds spārna gals? — No svētā gara laikam
(tas kaut kur tuvu mums nu ir, pavisam tuvu,
tas svētais gars — varbūt, kad paraksies,
reiz atradīsi to).
Un daudz, vēl daudz te tādu lietu dus, —
ja apdomā, te taču viss ir svēts,
vien sabirzis
un salauzīts
un krustu šķērsu kaudzē sakritis.
Man reizēm likties sāk,
ka es pat, dusēdams te, citāds kļūstu
un kādu dienu spēšu sagādāt
tev īstus brīnumus:
tev parādīšos
virs drupām caurspīdīgs un maigās krāsās
kā uzgleznots uz neredzama stikla.
Tu manī skatīsies un cauri man
tad debesīs un paradīzē iekšā —
un tad par visu to man pastāstīsi, —
jo pats es būšu tikai tā kā logs
ar maigām krāsām, caurspīdīgs, bet akls.
Pastaiga lietū pa Greničas ciemu
M. A.
Līst,
un tu mani aicini
acis aizvērt —
vai zini,
cik man tā ir labi klīst,
kad tu mans aizvējš…
Tu laid
tikai tajās peļķēs iekāpt,
kur atspulgās tiekas
ar tavu mans smaids.
Greničas krodziņi
vārstās ar kokteiļu vēju.
Sniedz meitēns pakluss
puķu groziņu,
vijolītes lai izmeklēju —
un neņem ne centa,
jo domā, ka esmu akls —
cik man tā ir labi klīst!
Uz rokas manas
lāses no tavas līst,
kņud āda aiz akla prieka:
mums abiem ir viena asiņu riņķošana,
mēs mirsim no vienas triekas, —
bet tikmēr —
cik labi tā klīst!
Debešķīgie pagāni
Ar pagāniskām ermoņikām
un ģitārēm un visu ko —
ar augļiem, sieru, maizes rikām
un vīnu ragos saldāko
mēs uzradāmies vienā telpā
ar eņģeļiem, kad svētki bij,
un alelūjā vienā elpā
tur dziedājām līdz pusnaktij.
Tad attapāmies svētā biedā
un slepus pazust zīlējām, —
bet eņģeļi mūs palikt spieda,
jo mīlējām — mēs mīlējām!
Vasaru gaidot
Kad uzvilkšu šito vīzi,
es nokļūšu drīzi jo drīzi,
kur vasara, vasara, vasara vien
un medus un medus un piens.
Tur pļavās vāļāties varēs
lillīgās novakarēs,
ar govīm tur goviski runāt nav liegts,
ar ganēm ganiski triekt.
Pat aizvērtām acīm tur atrast
ogas zem lapas katras
vai izcelt putnu, kas dziedāt sāk
un debesīs pazust māk.
Es uzvilkšu drīzi jo drīzi
to vīzi, to vīzi, to vīzi,
lai vasara, vasara, vasara vien
un medus un medus un piens!
Puķu mīlnieks
Tā kā kaķis gar kājām glaužas,
tā puskails viņš glaudās gar puķēm,
glaudās ar rokām, ar seju, ar pleciem,
glaudās dobē ar augumu visu:
laistīja sevī, ilgi laistīja
klāt pie puķu smaržām un krāsām
puķu vēsumu, kairumu, raupjumu,
puķu asumu, sulīgumu,
puķu saldumu — izsūkdams ziedus kā bite,
puķu rūgtumu — kozdamies zobiem stublājos,
puķu tumsu — rakdamies pirkstiem zemē
sakņu spurgalām klāt.
Beidzot aprima, aizvēra acis,
ļaujot, lai audos saēdas kopā
viss par vienu vienīgu dziru.
Uzgāja dusošo dārza kundze,
brīnoties uzlika roku uz pleca
un, ar delnu vien tikai dzērusi
no viņa audiem, noslīga līdzās
dobē starp puķēm, starp puķēm dziļi.
Saulē
Saule karsē tik ļoti.
it kā turētu mani par augli,
kam vienā dienā gatavam jātop.
Viss jau var notikt…
Es atlaižos puķu kātos,
lai viņu sarkanums
pirms tumsas
satecētu man prātos
un pašā vidū,
sēklās sarecot, stātos.
Caur plakstiem kā ābolu mizu
pasaule dzeltaina ataust,
un ieplūst manī un paliek vizot
kā sula auglī, kas gatavs.
Koks pie siltumnīcas
Pār ogu klājienu
uz siltumnīcas stikliem
met saule varvīkšņainus kūleņus,
spindz lapsenēm uz spārniem
un tad laižas
ar lieliem skaļiem putniem kokā iekšā,
knābj ogas sarkanās, un melnus spārnus sit
un putnu oranžpavēderēs
pati sevi vajā, —
tad aizspurdz tumstot sulu notraipīta
saule.
Es savu muti māņticīgi sargu
no ogām svešajām — un tomēr slāpst, —
tādēļ
ar grozu kokā iekāpšu pa mēnesnīcu
un pielasījis
vēl pirms saules
izspiedīšu vīnam:
lai rūgst kas nepazīts
un nenogaršots
nezināmām
dzīrēm.
Latvijas dzejnieka vakars
Reportāža ar rentgena uzņēmumiem
… meitenes dodas jau ziedus pasniegt,
uzzied zibspuldzes, ieskrien pastnieks
ar telegrammām no ministriem, —
bet neliekas ne zinis par tiem
dzejnieks un dzied vēl par degošiem krastiem,
par galvām un ziedokļiem sasistiem,
par visu, kam beigas, bet kas vēl nebeidz
būt viņam vienīgā zeme un debess —
no lapiņas zilas vārdus sīvos
rij viņš kā kumosus badā no šķīvja:
vēl divi, vēl viens, un tad,
šķiet, salkst viņš kā vēl nekad…
Kaut būtu, kaut būtu zīdainis viens
kam lūpās smaržotu Latvijas piens! —
to acīm vien tikai sūcot,
rimtu bads, dzītu māgas brūces.
Bet meitenes tirpušām rokām pasniedz
puķes — un telegrammas pastnieks,
un, puķēm rokās un zibšņiem pa kaktiem
ziedot un vīstot, top viela plakātiem.
Iet dzejnieks uz vietu, un tur
gluds jauneklis viņu aiz elkoņa tur
un saka: «Man savā grāmatā ierakstiet
vārdus: — Kaislajos kapos ieraktie. —
Visā dzejā, cik varēju jaust te,
Tas bij teiciens rets tā kā austere.
Likšu šo grāmatu nenosarcis
līdzās tām, kurās rakstījis Sartrs,
Dalī, Malro vai Tomass Manns —
Daudz tādu autogrāfu ir man…»
Nevaru nociesties, nenotvēris
jaunekli, skatos: varbūt viņš dzēris?
Nē, viņš skaidrs kā visi šai zālē,
brīnās, par ko es ālējos.
Kad klāstu par dzejnieka badu,
viņš pablenž manī un atdūc:
«Ticiet, viņš nemirs, viņš neies kārties —
nemirstīgie no bada vien pārtiek,
bet mūs viņi mielo ar austerēm, kresēm
un citām retām delikatesēm.»
Vēl nerimstos, prasu: «Vai tautas bēdas
jūs kā delikateses ēdat?»
Jauneklis atbild: «Šīs lietas man nejūk:
ne tautas bēdas, bet viņa dzeju.»
Griežas un aiziet viņš soli rāmu,
zīdpapīrā ievīstot grāmatu.
Miņas
Vai sastapsim dūjas — dūjas,
kuru vecās mātes un tēvi
mums reiz dūdojuši?
Vai pēc lietus uziesim peļķes
dobuļos vēl tais pašos,
kur pametām bērnības sejas?
Vai atrast vēl kaķenes izšautu bēniņu logu
ar caurumu daudzstarainu kā melnu zvaigzni,
kas mīklaina pavada līdz pat šai dienai?
— Nieki, neaizmirstami nieki.
*
Astoņpadsmitajos
raķetes un spulgas sniegā brīnināja
kā karnevāls un svētie raksti reizē.
Un dūjas, kuras lasījās gar ormaņkulbām,
tās, Pētertornī uzspurgdamas, pārvērtās
par simtiem svēto garu.
Un sniegs, tas Brāļu kapos mirguļoja tāds,
ka liedza pikoties un, nokusis no galošām,
tramvajā kā peļķe blāvoja no Nāves salas.
— Svētie raksti.
*
«Rīgā, 6. 6. 56. — Tu sapņo par mājām?
Zini: ielās un laukos, kur klīst pa sapņiem,
nomoda acīm vairs netīk iet.
Zini: nomoda acīm dzīvību velkot,
meloju, zogu, — un Jāņugunis
labāk ar vodku nodzēst — lai nav.
Tu sapņo par mājām, es — aizmirst gribētu mājas,
kaut tikt pa sapņiem ar sevi lai sarunātos
vēlreiz kā cilvēks no mēness un aklās ielas.»
— Lasu šīs rindas. Kas nomods, kas sapnis?
*
Savu sapņu pilni liekamies dusēt,
bet, sevi meklēdami,
tiekamies atkal ar viņiem, ar palicējiem.
No ik sejas kā spokaina spoguļa blāvo
tie vaibsti,
kuriem mēs izbēguši.
Tikai savijoties ar tiem,
mūsu pašu seju sapņu un murgu raksti
kļūst sakarīgi, kļūst daļa
no visa.
Meditācija ar vīnu
Vīns, kad to dzeram, mirst. Vai to manām?
Smaržo pacelts, kvēl mirkli uz mēles,
mirkli vēl atgriežas, kvēl mūsu acīs,
kvēl mūsu smieklos — un tad vairs nav.
Vienkārša nāve. Katrs, kas dzīvo,
zina bez rūpju: tā pienāks, mūs izdzers
kāda mute kā vīnu un nevaicās
pēc tiem dārziem, kur piedzimām mēs.
Atņemiet vīnam tā rūgumu,
vēršot to rāmajā sulā,
atlejiet sulu atpakaļ
ogās un atberiet zaros,
ļaujiet, lai ogas pārvēršas
atpakaļ ziedos, un, raugoties
lidojošo putekšņu mākoņos,
miniet, kur visam bij sākums:
laižas bites tā aprīļa mirkļa
saulē, slīd vēsma un aizslīd. Nekad
tādas vēsmas nebij un nebūs vairs,
ne to bišu, kas lidoja tā.
Kāpēc, kādēļ tās paņēma līdzi
putekšņus šos — un ne tos un ne citus?
Un kādēļ starp tūkstošiem ziedu
atrada šos, šos vienīgos, nobriest
ogām kur bija, no kurām šis vīns?
Ak, ar biti, ar nejaušu vēsmu
dzimis ir vīns un dzimis tā dzērējs —
putekšņu rotaļā, ziedoņa gaisos.
Vīns, kad to dzeram, mirst. Vai to manām?
Smaržo pacelts, kvēl mirkli uz mēles,
mirkli vēl atgriežas, kvēl mūsu acīs,
kvēl mūsu smieklos — un tad vairs nav.
Pārlieku vienkārša nāve. Kas dzīvo,
zina bez rūpju: tā pienāks, mūs izdzers
kāda mute kā vīnu. Vienkārša
nāve. Dzīvība — ziedoņa brīnums.
Nams dziļajos dārzos
Rieta stunda pēc tveices.
Klīstu pa ēnaino bagāto ielu.
Tur neiet neviens,
tur nebrauc neviens,
un nams tās vienīgais ir dziļos dārzos.
Kaut ko no portāla šķiet vīdam lapotnē —
kā ņiebura cilni nejauši pavērtā tērpā.
Kāds dīvains nams —
neviens tajā nemājo.
Un tomēr —
gaisa vijīgā plūsmā es atkal manu:
tik tikko raisījās
vilnī no mezgla
sievietes mati.
Un tur — kas iesitās dzirdē gaistot —
vai nebij tā ādas švīkoņa ašā,
noslīdot lielam
no liela,
kas krustoti atdusējās?
To vieglais — kā jasmīni tāli — notirpums
dzeļ manējos gaisdams.
Pēc brīža es pārmetu sev:
Lūk, kur tu nonācis — kādā vientiesībā!
Bet vientiesība
taurenis kļūst,
piedur lūpām un plakstiem spārnu kņudu,
un, kad paskatos atkal tur dārzos,
sajaucu grēcīgu tīksmi
ar bērnišķīgu ticēšanu
un zinu:
šis nams ir viņa kundze
un kundze — viņas nams,
šie ciļņi viņas miesa,
un viņas miesa — ciļņi, —
kairs nomods kopā jaucies
ar akmens miegu mūžīgo
lai dzīvotu, ir jāaizmirst,
no mirkļa mirklī jāaizmirst.
Tais dārzos dziļajos neviena nav,
un arī tu tur nedrīksti ieiet.
Bezdibenī
Dziļāk un dziļāk
zudām gravā, — zudām
rudens lapu,
smaržu, augļu
bezdibenī.
Tu atraisījies
un tecēji viena
lejup starp augļiem
pa zeltu,
pa sarkanumu.
Tad apmeties lapās
rokas ap ceļiem,
rokas ap melno svārku.
Elpoji augļus?
Gaidīji mani?
Panācu, piebēru
augļus tev klēpī —
sarkstot un zeltojot
ļāvies:
bezvainīgā ieņemšana.
Dziļāk un dziļāk
zudām gravā, — zudām
rudens lapu,
smaržu, augļu
bezdibenī.
Vasarīgā līča elēģija
Es ritu
pa riepu skuju rakstu takām pakaļ peldētājai,
kas iebrauca ar priekšriteņiem ūdenī,
lai varētu pēc peldes,
kaviārkrāsas kāju nagus smiltīs nesabrienot,
ielēkt slapja atpakaļ pie stūres.
Tās āda bij tik spodra,
ka zivis tajā spoguļojās,
un mazās purniem badīja tai debess zilās vēnas —
it kā jauzdamas tajās
labāku peldēšanu.
Bet viļņi vēl joprojām atdarina kustības,
ko irdamies tiem ierādīja viņas augums,
un sīkās piles virspusē vēl lēkā tā,
kā viņas mutei spurdzot.
Vai viņas āda manu zivju
atspulgas vēl glabā?
Un mazo purnu kņudēšanu?
Un viļņu ritmus?
Un sāļganumu kaviārkrāsas lūpās?
Jeb manu dzirkstīšanu viņa sevī
jau kā savu jūt,
mani aizmirsusi
steidzīgām auto braucējas acīm?
Bet laikam nav ko pārmest:
ar katru vilni viņai pakaļ ritot,
pats arī smiltīs izdzēsīšu drīz
viņas riepu skuju rakstus.
Biklā
Tevi glaužu. Vēlreiz. Un tu plakstus kļauj,
lai man neredzēt, kā tu zūdi,
kā tu zinīga ļauj, tavu būtni lai skauj,
cita veidola tumšie plūdi.
Bet ko plaksti spēj slēpt, nespēj augums vaļš,
jau pus auglis, kad atkal skaru,
kā bez valda tas briest, lāsmo zeltaini zaļš
savu laistīgo kaislo svaru.
Ai, cik mānīgi ļauts tavam biklumam snauds,
kādā viltū tavs prāts tam slēpis
augļa veidolā to, ka šai brīdī ik auds
tavā miesā ir mute un klēpis.
Tevi skauju, un tu ciešāk plakstus kļauj,
līksmi liegdamās, ka tu zūdi,
ka tu zinīga ļauj, tavu būtni lai skauj
cita veidola tumšie plūdi.
Vārdā nenosauktās
Velti ver tērpu vaļā —
apnicis glaust tās,
vienalga, parastās ieapaļās
vai Pikaso manierē lauztās.
Apnicis, ka tās pārvēršas klaipos,
dūjās, stirnās, vīnķekaros
vai abstraktos krāsu traipos.
Apnicis ar tām zīdaiņus barot,
vienalga, ar zilām vai rozā,
bēgļu sievas vai madonnas pozā.
Apnicis.
Un tomēr bez viņām pagrūti iztikt —
kā bada streikā nomods un sapnis
vēl atskatoties reibst viņu mistikas;
visam, ko skar,
klāt viņu īpatais svars,
krāsas, skaņas un vārdi slejas
tā, ka tiem pāri kā svētais gars
viņu atspīdums agrāk nejausts
aust —
ne Pikaso manierē lauzts,
ne ieapaļš,
ne rožains, ne zils, ne zaļš,
tomēr pazīstams — it kā reiz glausts.
Madonnai
Es neskaužu vīram,
kas rožkroņa vietā tavus skūpstus skaita —
no skūpstiem būs viņa gaita, būs rožaināka gaita.
Es neskaužu bērnam,
kas rotaļā griežas ap tevi draisks un zēnīgs —
pēc gadiem viņš atnāks lēnīgs, atnāks svētceļnieks lēnīgs.
Es neskaužu saulei,
es neskaužu mēnesim, neskaužu naktīm un dienām —
jo nepieder vienam, debesu valstība nepieder vienam.
Dzejnieka sievai
Tu proti auto braukt
un izņemt dubultlogus
un gādāt par to, lai bērni aug
un dārzā ogas.
Jo vīrs tev ir dzejnieks, kam tīk
auto, tikai kad jāatved draugi, —
un bērni un logi, ja cauri tiem tvīkst
ogas un vīteņaugi.
Un tāpēc tu proti būt
ogas un vīteņaugi arī —
un naktīs un rītos loga rūts,
caur kuru krīt krāsaini tāli stari.
Vilki
Es dzimtenes silā atrodos
un brienu pa sniegu pirmo —
un pēkšņi es jūtu, ka pārvēršos
par vilku sirmu.
Un pēkšņi es jūtu, ka koki liec
man pāri slēpdami zarus,
es vairos gaismas, ko klajums sniedz,
un mēness staru.
Tik asi un dīvaini dzirdu nu,
ko šalko silāja vēdas,
ap sevi sniegā saredzu:
ved brāļu pēdas.
Un, purnu pret debesīm izslējis,
es gaudu izlaižu garu —
un mostas un gaudot sāk silājs viss
pilns brāļu baru.
Un uguni acīs es joņoju turp —
te putinot sniegā zūd pēdas,
es griežos, es meklēju — kurp, jā kurp?
— Šalc rīta vēdas.
Pieminēšana
Pacel glāzi slāpju dzēšanai —
malki te mīl, te draud, —
nevajaga pieminēšanai,
nevajaga jau daudz.
Esmu par mieru un kariem mācījies,
grozot menhetenu pirkstos
bārā, kam Apvienoto Nāciju
miteklis pretī dzirkstī.
Pieskaņās tumšās dun brīvības skaistumam
spēlētās himnas un marši,
mutē kad kokteiļa vērmeles laista man
baigās vasaras garšu.
Citreiz Minhenes drupās izstīgo
gadsimti manās acīs,
malkojot vīnu «Lacrimae Christi»
un tam piegraužot maces.
Antikvariāti drupās reklamē
kāša krustu un dzeltenu zvaigzni,
kādā nišā pus dziedāts, pus deklamēts
Nāves jūras vīstoklis plaiksnī.
No vairāk kā 2000 gadiem iztītās
lūgsnas vēsina vīnu kā ledus —
pārtika toreiz Jānis Kristītājs,
siseņus ēzdams un kameņu medu.
Brīvais var visādi, var pat badoties
un tad atdoties svētām lietām, —
Meitenes stacijā Hitleram padotie
rabīni kāvās ap cukurbietēm.
Pabeidzu vīnu un maces. Man nenesīs
«Kristus asaras» sapņus par dieviem
kā reiz Baironam. Pasaucu henesī,
Parīzē sēdu starp vecajiem krieviem.
Raksta tie sarkanām odām pretodas,
Nedzer vairs vodku, strīdās ar Paulu
Sartru, Kamī. — Ak, vajaga metodes
Tikai tiem, kam nav mugurkaula. —
Prātulu saknes ir īsas — netaujā!
Vīnāju saknes iet zemes sirdī:
tie, kas Vorkutā badam pretojās,
visus dārzus aprakti dzirdī.
Tie, ko Kurzemes mežu pavēņi
slēpj no dienu ausām un dzisām,
gādā tie, lai maigais aveņvīns
asiņains kausā pavisam.
*
Pacel kausu slāpju dzēšanai —
malki te mīl, te draud, —
nevajaga pieminēšanai,
nevajaga jau daudz.
No dzejnieka loga
Linardam Taunam
Reiz atklāju, ka Tavas durvis slēdzas
ar atslēgu, kas man ir allaž klāt,
tādēļ, kad mājās pārrasties Tev mēdzas
par stundu vēlāk nekā norunāts,
man nav vairs jāapstaigā visi krogi,
tur taujājot pēc Tava vārda, — nē,
es varu iekšā apsēsties pie loga,
sūkt alu pats no savām skārdenēm.
Es varu alu sūkt un acīm skaņas
no ermoņikām, zīmējis ko Milts,
no līkā spēlmaņa, kas aizrauj maņas
tai pasaulē, kur Čaks mīt dzīvs un silts.
Kad beidzot, skatu pamezdams uz ielas,
es Tevi ieraugu, top skaidrs šis:
Tu arī radīts no tās pašas vielas
kā Čaks un Milts un viņu spēlmanis.
Kā putni ligzdā manas acis sēstas,
tavs rudais matu ērkulis lai nes
gar noteku, kas krāšņa neizmēsta,
un meitenēm, kam plecos nailons mests.
Uz Tavas galvas līdzi šūpodamās
tam ritmam vaļā, kādā klīsti Tu,
man acis ieskatās ik katrā namā
un debesīs pa logu nejaustu.
Top kāpnēs Tavi soļi mazliet ļīgi,
tad, sajuzdams, ka manas acis nes,
Tu piekto stāvu veic tik uzmanīgi,
kā turot divas pilnas glāzītes —
reiz visu līkumoto kāpņu beigās
tās Dzērājs Vientulīgais izmetīs,
un viņa vaigu, pārlaižoties steigā,
ar manu kopā Tava vizma tīs.
Bet šonakt sev un spēlmanim vēl liesim.
Es ceļu skārdeni, lai priecīgs prāts
Tev paša mājās vērt kā viesim
ar atslēgu, kas mums ir abiem klāt.
Māņu vasara
Pavisam negaidīti
tūdaļ pēc Ziemas svētkiem
pār eglēm iegriezās saule
pašā debesu vidū.
Līdz brokastīm nokusa sniegs.
Kreklos uz lauka gāja
vīri pļaut kviešus jau brūnus,
un katrā stiebrā bij jumis.
Un bulā pusdienas laikā
puiši un meitas gula
pa stundu kaltušā sienā,
un katri divi bij jumis.
Pēc diendusas dārzos devās
vākt sarkanas ogas un augļus,
un launagā nenovāktie
krita jau pārgatavi.
Tie dobēs krita starp puķēm
un puķu smaržas bij dārzos
tik daudz, ka tā spaiņos smēlās
meitām ar nēšiem uz pirti.
Ar puķēm un ogām un sienu
gars biezēja pāri lāvai,
un jauno bērzu slotas
to iepēra augumos.
Par visiem reibušāks bija
saimnieks zaļacains —
viņš, dvieļu nesēju skāvis,
kūpošs izmetās ārā.
Bet ārs bija pārmainījies
kā murgā: ar sīkbiru sniegu
vējš saņēma saimnieku kailo
un aizrāva putenī meitu.
Tam šķita, ka augļi vēl šķīstu
zem pēdām kupenām cauri
un kāju pirkstos vēl dzīvas
puķes trūktu. Vēl šķita…
Bet biezāks putenis vērpās
un augumu apledoja —
ir puķu, ir siena smaržu,
ir ogu sarkanumu.
«Uz kuru pusi ir pagalms?»
ar vēju viņš sarunājās,
ar vēju un pārslām plakstos,
ar pārslām un lāstekām.
To rītā pārnesa baltu,
bet, augumam atlaižoties,
visi juta, ka telpu pārslīd
siens, puķes un sarkanas ogas.
Iemīlēšanās
Mana iecerētā mita
Jelgavā Katoļu ielā,
tai galā uz stacijas pusi,
kur pagalmā katrā bij zirgu slitas
un dzelteniem aizkariem tējnīcas skaitā lielā.
Kad mana mīļā bij aizbraukusi,
bet kāroju viņai tuvu būt,
uz iebrauktuvi gāju, no kuras
bij redzama viņas rūts
(piektajā stāvā balta un šaura kā bura).
Baroju garozām zirgus
vai, uzmeties ratiem uz drēģa malas,
baložus salmu un mēslu mirgā —
labi bij mīļajai tuvu būt.
Dvašodami pēc alus,
no tējnīcām saimnieki atgriezās
zirgiem redelēs dābolu bāzt —
tās smaržas kopā mīlot ievilka krūts,
jo varēju mīļajai tuvu būt.
Pret palaunagu, kad aizvien retāks
un skumīgāks pagalms metās,
sarunāju par pudeli alus
pavizināties uz drēģa malas.
Katoļu ielas bruģis bij gluds,
riksī laižos, drusku vien kratīja,
un es nezināju, vai kut
man aiz tā vai tādēļ, ka skatījos
ģimnāzistos, kas — tur, kur es citkārt —
ielā ar savām meitenēm tikās.
Uz stūra, pārītim garām ejot,
mīļās smarža iesitās sejā,
bet ratos garoja petroleja,
Čīles salpetris, dābola leja —
Visu to reizē ievilka krūts,
Labi bij mīļajai tuvu būt.
Pēc Katoļu ielas Lietuvas ielas liepājs,
tad Gaisa tilts un lejā dzelzceļa sliedes,
un zīlēju es, pa kurām tas vilciens dziedās,
kas nakti ievedīs atpakaļ mīļo no Liepājas.
Vēl Zemgales zemienē laidu līdzi,
kur Meitenes šoseja līdzena stīdz:
tai vasaru vizināt mani bij līdz
tām mājām, kur leišmales krusttēvs līdzis
bij mīļo par izpalīdzi —
ar katru pakavu klaku-kliku
tā leišmales vasarai tuvāk tiku.
Kad atgriezos naktī vēlu
un uzkāpu augšā pie viņas,
es jutu: uz rokām man salpetris kvēlo
un sejā ziņa no āboliņa,
un drēbes oda pēc staļļa, pēc kūts,
pēc visa, ar ko bij pie viņas būts.
Bet dabūja viņa zem vienām debesīm
visu gluži bez vainas,
spēlējot priekšā man Debisī
un Mediņa Sesto dainu.
Caur pavērto logu mirgoja tuvi
mēness sudrabā iebrauktuve.
Pūra lādes zelta putniņš
No apzīmētas vecas pūra lādes,
no aplupušas ieviņas deviņi zari
birztošs zelta putniņš tikko vairs rādās,
bet dzied vēl, dzied vēl par vari —
dzied par ieviņu deviņi zari.
Klētiņas gultā sēdu un klausos:
kāda gan zelta putniņam māka! —
dziedāt vienmēr to pašu, bet tā, ka
beidzoties kāro, lai atkal sākas.
Te tas apklust, apklust un ausās,
paknābā zaros odziņas sausās
Un uzlec uz lādes vāka.
Neelpoju: kas zina, varbūt tas
pažobelē savijis lizdu
un tagad, kad viens un drošībā jūtas,
apciemos mazuļus, dusot kas izdus,
dusot dziesmu par ieviņu izdus.
Palecas putniņš un ceļas lidu.
Zelta spārni tik plāni! Pa vidu
pat izbirzuši, bet tas nekas —
jo dziedot var kļūt tik viegls un mazs,
ka tādēļ vien gaisā noturas.
Aplido tīnes, aplido skapjaugšu,
aizdurvē pakārtus vecu apaušus,
pieslietus grābekļus, izkapti, trizuļus,
uz galda meitu pamestus vizuļus,
aplido vīstošus vainagus spārēs,
ieskatās jaunajā kalendārā
un, metot vēl kādu apli, to,
ko es vairs neredzu, aplido.
Domāju: nu tas pie lizdas
un tūdaļ mazuļi čiepstēs, —
bet nē! Un tad pamanu piepeši:
pie auss, pie auss man viz tas
un taisni kā brīnumu pasakā
pusčiepstus man kaut ko pasaka,
un, pirms vēl apdomāt, ko lai dara,
jau tup tas uz lādes ieviņas zarā.
Jūs teiksit: — Blēņas! ko klausīties
Tādu, kam putniņš jau ausī dzied! —
Bet tas dzied un ar spārngalu acīs sit,
un ko gan par šito jūs sacīsit:
Nākamā reizē tam spārns vēl plānāks,
bet dzied tas atkal, un lido un mānās,
tad, čukstējis man kaut ko zeltains pie sāna,
pamet zelta oliņu plānā.
Ko man bij iesākt?
Kur oliņu likt?
Sildīt pie miesas,
celties vai migt?
Rādīju ļaudīm,
Šie smēja un derēja:
«Ies tev kā kungam,
Kas kumeļu perēja.»
Klīstu pa sauli,
klīstu pa ēnu,
klīzdams satieku
ganu zēnu.
«Klausies,» viņš saka,
«tur nav ko bēdāt:
oliņa jāgulda
kumeļa pēdā.»
Uziet viņš tādu
ne seklu, ne dziļu,
iegulda oliņu —
oliņa šķiļas!
Izšķiļas ieviņa
deviņi zari
un ieviņas galā
putniņš arī,
zelta putniņš
kā tas uz lādes —
un ņemas tā dziedāt,
ka ganam jādej.
Un dej viņš un aizdej
ar Dieviņu
ar putniņu visu
un ieviņu.
Bet mājās, kā bija sagaidāms jau,
uz lādes klētī vairs ieviņas nav,
nav putniņa arī — tā, lūk, patiesi
var dziedot par dziesmu pārvērsties.