Melnā saule

Te tādas vietas — bez logu.
Sauli, ja gribi, jānes ar maisiem iekšā
jeb pudelēm, skārdenēm —
jeb ar meiteņu brunčiem.

To jau mēs arī darām.

Bet mans draugs, jūrnieks un gleznotājs,
kam sencis kādreiz pie Saules kāvies
un pats kas, Kurzemē dezertēdams,
un jūras vēl it kā ar saules meitu skāvies, —
mans draugs jau gadiem
Greničas pagrabā
glezno vairs tikai
melnu sauli.

Krāsa uz audekla mērena pilskalna biezumā —
it kā ne gadus viņš gleznojis būtu,
bet gadu simtus,
it kā rokot tur varētu uzrakt
bojā gājušas civilizācijas,
pavardu atliekas, podu lauskas,
saktas, adatas, kara cirvjus,
jāņugunis, līgošanu,
saules meitu matu kodaļas,
izbalējušus kaulus —
tas viss nu zem melnām debesīm,
vēl melnākas saules.

Kļūst drūmi, un nelīdz
ne pudeles vairs, ne brunči.

Mēs izejam ielās.

Krustus soļiem.

Un pazūdam lēnām
akmeņu tumsā
viens otram.

Bet tad — pēc stundas, divām? —
apstājamies reizē:
tumsa
mainās,
kūp —
dvesmo pēc kvēpušiem baļķiem un dzīvas
elpas! Un piepeši
pāri mums gailis dzied — un mēs redzam:
tek cauri Ņujorku
seni taki, celtnes,
tek seni ņieburi,
senas, senas zeltenes…

«Sveiki, senās saules brāļi!»
tumsiņā noskan.

— Uz redzēšanos…

Zaļa
svīst akmeņos gaisma,
pēdējiem krodziņiem
aizkrīt
acis.

Apmežosim Ņujorku
Dzintaram Sodumam pār plašu jūru

Kad iebrauksi kailajā Ņujorkā,
Būsi ar mums Tu vienis prātis:
tā jāapmežo!
Un varētu apmēram tā:

Ātraudžus bērziņus Taimsskvērā,
ozolus lepnākās avēnijās,
Greničas ciemā pīlādžus, pīlādžus,
sēru vītolus Harlemā,
ostas rajonā priedes, egles,
kadiķu cerus ap lopkautuvēm,
uz ik vietu, kur latvieši pulcējas,
liepu, kļavu un ošu gatves,
priekšpilsētas un šķērsieliņas
apsēsim beidzot ar jauktu mežu.

Mežam kuplojot, auto pazudīs
pazemē. Zaļajā Ņujorkā
skanēs vairs tikai tāšu taures,
debesskrāpjos apiņi kāps.
Latviešu bērnus un vecmāmiņas
televīzija nesies vairs:
mūsu mežā tie vasaru ogos,
rudeni tecēs beku lauzt,
vīri ziemu ragavu ceļā
laidīs malkā — un bukus šaus.

Pavasaris kad Ņujorkā ienāks,
tavernas pamazām bankrotēs:
latvieši Taimsskvēra birzī aizurbs
bērzus un vairs tikai bērzsulas dzers.
Burleskas Harlemā nevilinās —
Vītolu pavēnī sēros pat melnās,
Greničas ciema Valpurģu naktī
sargās mūs pīlādžu burvju spēks —
lai no rīta pa liepu gatvēm
kurpēm rokā ticīgi ietu
saulītes zīmē uz rakstnieku rītu.

Jaunie pēcāk pa mežu klejos,
atstās latviskiem bērnu bērniem
koku mizās iegrebtas sirdis.
Netrūks Ņujorkā šūpuļa līksts,
egļu un ozolu dēļu namam,
ostas malā sausajā priedē
dzenis ikvienam iekals krustu,
sīki mazi putniņi pātarus skaitīs.
Un kā īpaša atrakcija
ekskursantiem no citurienes
būs tas putniņš, kurā klausoties,
simtu gadu mežā šķiet
pie Dieviņa mazs brītiņš.

Tad nu posies, tik nepiemirsti
paņemt līdzi bez dēstiem un sēklām
desmit kuģu ar melnzemi labu,
desmit ar auglīgiem lietus mākoņiem,
desmit ar raženiem mēness griežiem,
simtu ar vējiem no Kurzemes krasta!

Pilsētā pavasaris

Kādu dienu, kas līņāja
silta un maiga,
es jutu — uz zoda,
es jutu — uz vaiga
ne bārda,
bet pirmā zāle man dīgst.

— Tad atradusi īsto vietu! — pukojos un, kā mācēju,
vairījos pretīnācēju.

Te, kad jau taisījos pazemē pazust,
vieglītiņām kāds saņēma mani zem paduses:
«Cik tu gan nesaprātīgs!
Kur zāle lai citur pilsētā dīgst,
kad tai jādīgst —
uz akmeņiem?»

Paskatījos: viņam uz vaiga
arī zaļoja
zāle maiga
un plauka pirmās vizbulītes…

Bij pilsētā pavasaris.

Ielās bij vētra

Ielās bij vētra — aizcirta durvis aiz mums un sakļāva
kopā mūs pret mūri, kas grīļojās līdzi
kā sieviete šausmās un kaislē,
kā Tu.

«Bēgsim!» izsaucies
ar manējai atrautu muti, bet vētra
kā sarkanu lapu to svieda vēl
man pie vaiga,
pie kakla
un plakstiem.

Tad bēgi — bet iela jau viļņojās,
apšļāca Tevi ar spuldzēm un logiem
atrautām gaismām,
svērās zem Tevis
un gāza —
un tad jau biji
ar vilni
man atpakaļ
rokās.

Sakļāvās iela
mums pāri kā jūra. Garām grima
nami
ar ugunīm
apskāvušies.

Apmaldīšanās Ņujorkā

Sarkanos matos
un tad vēl zilos
un zaļos —
es biju atkal apmaldījies.
Siltā vējā viegli šalkoja nami,
šūpojās logi kā vējainos zaros cits pār citu un gaismu ķekari.
Daži raisījās, krita —
un šķīda uz ielām un auto jumtiem kā lielas gatavas ogas.
Sapņaini bērni brida pa tām,
sievietes laistīgos sulu tērpos, —
citas no augšas nāca ar vīnogu groziem —
it kā ne debesskrāpji tie būtu tur augšā, bet vīna kalni.
Nāca man pretī, nāca tieši manās
rokās iekšā ar vīna kalniem un debesskrāpjiem —
un pēkšņi ikvienā no viņām
es kaut ko pazinu: acis, lūpas, balsi —
katrā ko citu — pa atspulgai, miņai… Un tad,
sulotai rokai man pieduroties, es zināju skaidri: šī roka
bērnišķīgāka reiz sniedza man pirmo
vīnķekaru —
toreiz
ar ogu un bērnišķa auguma blāzmu
logos un liepās — zvaigznēs arī —
es maldījos līdz rītam pa mazām ielām,
kas likās lielas un nebeidzamas,
neizejamas — es pirmo reiz biju
mīlestības pilsētā.

Vai tiešām ne kapsētas
lakstīgalās un ievās
Tu izglābusies,
bet simtiem brīnišķās sievās?

Es viņu stāvos
ienākušās jūtu
Tavas meitenīgās
acis, lūpas, krūtis —

no briedušu miesu
un vīna kalnu zelta
nu mūsu mīlestības
pilsēta celta!

Atlaistu matu vizmas izlocījās
manī kā sarkanas, zilas un zaļas ielas.
Es atrados pagrabos dziļos.
Tos vīnogu meiču augumi gaismoja,
Sulās un reklāmās sabristās kājas.
Bet šajā gaismā uz dobuļainajām sienām
kāds gleznoja sapņus no bērnu dienām.
Pieliecos: tās bija nesaprotamas abstraktas gleznas,
bet no tām tecēja vīns.

Kādu bēru muzikanti
Elles ķēķim

Rītam svīstot, namā sabrūk
izdziestoši ļaudis,
kāpj uz galda, uz gultas, uz plauktiem,
it kā tiektos uz augšu — un izbrēc
ar zūdošām balsīm
kaut kam slavu —
tēvzemei? brīvībai? puķēm?

Un tad zūd balsis pavisam, un viņi pūš
tukšās izstieptās plaukstās — it kā tur būtu
priecas bazūnes nezūdīgas.
Birst kaļķi no griestiem, ne žēlastība
un izraibina piepūstos vaigus
un degungalus kā klauniem.
Sit mājnieki plaukstas, smej,
cits krustās, tēvreizi skaita.
Ar spoguļa lausku no palodas puika
laiž muzikantiem saules zaķīšus acīs
no rīta gaismas mūžīgās.
Bet plaksti šiem neietrīsas,
Acu zīlītes platas kā runčiem tumsā.
Patiesības acis.
Āmen.

Bet viņi pūš —
vaimanas? slavu? — Kam?
Tēvzemei? Kritušiem varoņiem? Puķēm?
Ielām? Brīvībai? Kritušām skuķēm?

Jel nevaicājiet! Tie ir
kādu bēru muzikanti, kas nevar beigt. Mūs vieno
mūsu bezmiega ritēšana
tumsā
ar kritušo sapņiem.

Seanss ar Frīdrichu Miltu

Nakti pamodies, manu:
Tavs pagrabs iebūvēts manī,
un Tu mani pārzīmē tanī —
un ar katru ogles vilcienu
topu nevis maigāks,
maigāks un glītāks,
bet baigāks un
sašķobītāks.

«Apžēlojies!» es saucu. Bet Tu
paglaud kaķi (tas arī Tev līdzi),
dudini šlāgerus vecus no Rīgas (jeb tas ir patafons?)
un te ar līniju kādu, te atkal ar dzēšanu
turpini manis
deformēšanu.

«Apžēlojies!» saucu vēlreiz, bet tajā brīdī
sieviete-modelis izliecas Tev no rokām:
tai acu ēnās kafijas smarža no Romas pagrabiņa
un pāri krūtīm kā rīta svārks
saules puķe. Un viņa saka:
«Draugs, esiet bez baiļu —
es viņa otra puse,
diena vai nakts,
es viņam rokās dusu —
diena vai nakts,
pat mirkļos kad viņš to nezina,
es viņa modelis esmu
un viņa glezna.»

Un aizskar tā mani ar rīta svārku, ar saules puķi
un pazūd
Tev atpakaļ
rokās.

Halucinācijas?

Neskatos vairs.
Neskatos, līdz ar gaiļiem dzirdu:
Tu izbeidz, izdzēs
ugunis manī un aizej
ar kaķi uz pleca.

Velti lūkoju aizmigt.
Kad logā krāsa beidzot tāda kā gaisma,
spoguli tveru —
tad tāds nu es esmu,
Tavu roku darbs:

it kā no kautiņiem
pārnācis rētains,
it kā deģenerējies
svētais,

it kā pamodies
pilsētas ielās,
it kā pušumam
uzšūts ielāps — — —

Bet skatos, ieskatos ilgāk — vai tas var būt?
Ar kādu rīku Tu panācis to? Tai spogulī, man liekas,
tai attēlā — tas neticami,
bet liekas, tur ticu vēl — kādai mūzai labai — —

ne beigts, bet pabeigts —
ar Tavu ogli
pabeigts.

Atjaunošanās
Teodoram Zeltiņam

Mēs nākam atjaunot ticību,
ka neesam vēl miruši.
Jo būtu neticami,
ka mūsu dvēseles pēc nāves izskatītos tādas,
kāds rādāmies viens otram šajā vakarā:

acis pusceļā,
mutes pusratā,
kājas pusmastā,
rokas pusvirus.

Un starp šiem mūsu pusapveidiem
pusnaktī pustukšoti
pussapņoti un pusizdomas,
pusiekāres, pusizmisas,
pusaizsedzot cita citu,
pusguļus, pustupus.

Skaidrs, ka neesam miruši, —
atjaunojam tikai
ticību — līdz pusei,
cerību — līdz pusei,
mīlestību — līdz pusei.

Vairāk par pusi nespējam turēt:
lai paliktu godīgi
(vismaz pa pusei)
un tekuļi, bēguļi
(tā — pa pusei),
lai paliktu, paliktu
(kaut tik pa pusei),
no visa mums atļauts
vairs tik pa pusei:

pusvirus rokas,
pusmastā kājas,
pusratā mutes,
pusceļā acis.

Reiz — arī tam mēs puslīdz ticam —
būs lielā pilnība,
tad būs

acis ceļā, mutes ratā, kājas mastā, rokas virus, —
mutes virus, acis mastā, rokas ratā, kājas ceļā, —
kājas ratā, rokas ceļā, acis virus, mutes mastā, —
rokas mastā, kājas virus, mutes ceļā, acis ratā.

Un laikam tad būs, būs arī
ticības, cerības, mīlestības,
mucām, stopiem
mīlestības —

mūžībiņa, trīsdieniņas,
mūžībiņa, trīsnaksniņas, —
mūžībiņa, trīsnaksniņas
ies pār kalnu dziedādamas.

Šai laikā

Un tad miršanas kļuva tik biežas,
ka nevis vairs izsamisām un zūdījāmies,
bet dzērām no visām misām un rūdījāmies —
vairs nezinājām, kurš kritīs rīt
un kurš uz vietas — tūlīt.

Un tā mēs tikāmies atkal kapsētas krogū greizā
sērodami un bērodami, bet reizē
cits citu kā vērodami. Grūti bij pateikt,
vai, piebikstot draugam, viņš uztrūksies
no sapņiem vai jau no nāves miega. Dažs cēlās kā skaudams
līgavu. Rokas pletās,
bet tad jau tās bija kā dzērves jeb varbūt eņģeļa
spārni, kas nesa prom —
vairs nezinājām, kurš augšāmcelsies rīt
un kurš uz vietas — tūlīt.
Dzērām no visām misām un rūdījāmies.

Atraktais

Tad tāds nu es beidzot
augšāmcēlies —
ne acu vairs pierē,
ne mutē mēles.

Ar kauliem ausos:
vai vēl pasaule skan?
Atracēj, palīdzi
man:

spēlē uz mana
stilbu kaula,
spēlē mākoņus,
spēlē sauli —

lai sakliedzas vēlreiz
debess jums
ar balsi, kad tagad
zeme un tumsa.

Un pirms mans stilbs
no gaismas žilbst un drūp,
izspēlē vēl kādas
acis un lūpas —

kādas uz akmeņa gavilējošas
acis un lūpas.

Bērēs

Mēs bijām tajās bērēs,
kur laiku nepatērē
ar atvadām un niekiem,
bet tik ar nāves priekiem.

No lieliem kausiem dzērām,
tad galdus apkārt spērām
un pāros saklupām ar kailām
dvēselēm bez bailēm.

— Ēd no manis,
dzer no manis,
tu jau manis
nepaņemsi —

šo naksniņu
izmīlēšu,
izdziedāšu,
aizmirsīšu…

Uz stīgām vairs nespēlē muzikanti,
spēlē uz logiem, uz sijām, uz grīdas dēļiem,
uz pilošām svecēm, uz lieliem, uz krūtīm smailām,
spēlē uz dvēselēm kailām —

ēd no manis
dzer no manis…

Rītā mums trīskārtām acis vēra
sarkana, zila un zaļa saule —
kā kapos izgulējušies, ar miesām apģērbās kauli —
dvēseles drebēja matu galos.

Dziesma

Salā man balss sāka piesmakt,
un kādu dienu pavisam
aizsala dziesma.

Es dzēru karstu pienu ar medu
un skaitīju vienu lūgšanu:
lai atgrieztos dziesma — kaut tikai tāda
kā govju mūjas vai bišu dūkšana.

Un tad tas notika: naktī, kad pazuda
visi, kas mani kopa,
no ostas rajona lopkautuvēm
izlauzās ielās ragu lopi.

Tie slāpuši piemāva pilsētu. Drāzdamies
siltajām dvašām un augumiem
kausēja sniegu no logiem, no kokiem,
no debesskrāpjiem un laukumiem.

Atgrūdu logu — ar kliedzienu atkusa
mana balss. No tās kā no upes
govis pusdienā dzēra. Mērcās
manā dziesmā to siltie pupi —

manā dziesmā to siltie pupi.

Vasarsvētki

Aiz nagiem viņam zeme — no tās
zāle auga un smilgas —
un no kāju nagiem nelieli krūmeļi:
tāds viņš ienāca pilsētā pēc gulēšanas ilgas.

Skaistules kāras
viņa ziedošajos elkoņos kārās,
bet citas pušķoja ielas ar bērziem, ar meijiņām,
kas auga viņam no padusēm ārā.

Bet viņš — viņš atlaidās
pats sev blakus
un pamīšus dzēra ar zāļotu plaukstu
te kā pie bāra, te kā no vecas akas
un piekoda aukstas līdakas.

«Lai viņš ko saka,
lai viņš ko saka,
lai viņš ko dzied vai
saka!» mēs saucām.

Bet, ausīs pārvērtušies, dzirdējām tikai,
kā daži ziedi plauka viņam uz krūts,
un tad kāda bite jeb mūžība
tais ziedos vai viņa matos dūca.

Interesanti, bet gribējās vairāk —
un nepacietībā vietējais džeza mūziķis, trombonists,
liecās un noplēsa gulētājam no gurna
tādu kā bērza vai alkšņa mizu
un satina to par tauri
un pakāpies pūta:

debesskrāpju stāvos drebēja rūtis,
sievu stāvos klēpji un krūtis —
it kā ne alkšņu miza tā taure būtu,
bet jūtas, aizmirstas jūtas.

«Beidziet!» sasārtusi dreboša gaišmate lūdzās, «beidziet!
Katru mūs kāda neizdziedama
dziesma sarga un dzīvot ļauj.»
Un, ceļos sabrukusi, tā tapa grūta
un dzemdēja viņam puisēnu.

Un trejas diennaktis turpinājās
šī sajukšana ar zemi. Spilgtas
dzeltenas, sarkanas meijas kā kailas sievas plandījās ielās —

bij Vasarsvētki.

Izlidojot

Mēs esam mākoņos — esam
dienā pirms pasaules radīšanas.
Zemes vēl nav.
Tikai izplatījums.
Bet kā tas var būt?
Esi jau Tu —
Ieva,
un es pie Tava kailā pleca
Ādams.

Kāds brīdina Tevi: «Netici
Visam, ko viņš Tev saka!»
Tu atsmaidi no mana vaiga: «Mēs nedzīvojam
no ticības, bet no
mīlestības.»

Vasara
no vilciena loga
starp Lībeku un Kopenhāgenu

Visu rītu smaržo un līst
šie labības lauki manī — brūni, dzeltaini,
brūni, medaini — vārpas un skaras — dzeltainas, izbalušas —
kā mati, kā Tavi mati — reiz tālās
vasarās Tavas jaunības mati.

Un Tava seja, nobrūnusi vasarai līdzi,
un rokas, uz lauka labību sienot,
un stilbi, stāvot uz vezuma, klaiņājot
pļavās pieziedušās ap Jāņiem.
Līst,

pa vilciena logu
jūdzēm smaržo un līst
šie labības lauki manī,
šīs rokas,
šie stilbi,
šie mati.

Es nezināju,
cik izslāpis biju, cik izkaltis, iztukšots, cik daudz manī saiet kā milzu labības šķūnī šie vilnījošie dzeltainie lauki, šis augums, Tavs augums vilnījošais —
jūdzēm, jūdzēm, jūdzēm
vasaras

Pār Ķelnes tiltu
kuru gleznojis Oskars Kokoška

Kokoškas tilts — vilciens sadalījies
zilganzaļos krāsu triepienos —
un mēs paši arī — mēs iemērcam
viens otra atkusušās krāsās rokas
un tad noziežamies viens ar otru no galvas līdz kājām.

Un uzziežam sevi uz Ķelnes doma.
Un Ķelnes domu uz savas pieres.
Uz savas pieres, uz saviem gurniem Ķelnes domu, — uz žilbiem
garāmaizejošu meiču zaļisārtidzelteniem stilbiem.

Bet tad, muzeja durvīm aiz mums aizdaroties, pie Ķelnes
Meistara senām vīzijām stājamies,
un kā ar apskaidrību ar citu spožumu klājamies —
viens pret otru no 14. gadsimta zelta debesīm mājamies

Fantastiska flautiste
Art Nouveau koncertzālē

Viņas tērps, tas zvīņo
daudzkrāsains kā taureņa spārni,
un kad sudrabaini sāk viņa taurēt,
viņa paceļas no skatuves dēļiem un
lidinās taureniski:
dziļiem, aizvien
dziļākiem lokiem —
jau zālē — pāri
krēslu rindām.
«Fantastiski!» pieliecies čukstu mīļajai.
Te ieskatos: mīļā
ir puķe — sārtās ziedlapās
vēl viegli jaušami stīgojas viņas vaibsti,
gaišzaļā kārtā
auguma
šmaugums.
Un skatos: puķes pa kreisi, puķes pa labi —
visapkārt zālē
visos 1500 krēslos
sēd puķes.

Un tad taurenis plīvo
jau tieši virs manis —
ar sudraba tauri
taurenis taurējošs —
un es — arī es esmu
puķe?!

Te pēkšņi aprimst sudrabainā spēle — un jūtu
manā nektārā iegrimušu
taureņa mēli.
Fantastiska
flautiste!

Ģitārai apklustot
Maura dārzā

Pēdējais ģitāras akords tumsā — un visums ir atkal
mēms
un bez centra

Mūza

Rīts. Pār vīna ieleju rīts.
Caur viņas bezmiegā izplesto acu zilgmi
es redzu izlidojam pilsētas baložus.
Vienreiz.
Otrreiz.
Un tad arī viņa tos pamana
un ceļas un, debesīs spoguļodamās, krāso uz lūpām
šīs dienas pirmos skūpstus

Pie fovistiem Parīzē

Sievietes —
vēl slapjas —
no māla,
vēl Dieva pirkstu nospiedumiem zaļiem un sarkaniem vispārēm —
jeb mēles?
Viņš viņas izlaizījis tik tikko
no māla
ar mēli?

Uzplaukšana

Tu atskaties pret mani ar grāmatu rokā — un gaiši zaļi
zari sāk stīdzēt Tev pāri.
No sienām, no stenderēm
plaukst bērzi.
No plauktiem, no grīdas
krūmi sārtām un dzeltenām skarām —

Tu sniedzies cauri — man pretī — Tu apvijies man —
sajūtu Tavu
krūšu dzietus —
un mūsu augumiem pāri
līst zelta lietus

Pamošanās
mākslinieka darbnīcā

Pamostos: pie mana kājgaļa meitene
zila bērnišķa klusa
un it kā bez roku —
kā torss.

Un tālāk kājās stāvot pret rītausu aizmigušas
nepazīstamas būtnes —
vēl ar tumsu miesās, ar mežu, ar sveķiem —
kā tēstas no koka.
Bet stiklā,
pret iezaļganu rīta gaismu stiklā

vēl viņas nakti kā nāvē atgāztā galva
ar sasārtušu un norasojušu seju tai mirklī, kad viņas klēpī
pipalla izplaukst
sarkanā puķē un
liesmā

Māksla
Pie ķīniešu vitrīnām

Apstājamies pie ķīniešiem —
tie porcelānā dzied un dzied —
dzied tā, ka nemaz nevar sadzirdēt

un divgalvains bruņurupucis
skūpstās iemīlējies
pats ar sevi

bet es ar Tevi
mūžību šai vitrīnas priekšā ar Tevi.

Mīlnieku dejas

Mīļotā, šovakar
Tev visas kustības sākas no gurniem
un turpinās manējos

*

Vadi, mīļais, — ar savu augumu esmu gatava doties
jebkurā skaņā, krāsā, jebkurā vēl nenojaustā
kustībā — ka tikai Tu esi manī!»

*

Lūpas ar lūpām, mēle ar mēli — ar krūšu galiem, klēpis ar klēpi dejo. Tad pēkšņi
mēs esam viens vienīgs auglis —
kas ienākas — kas ienākas — un krīt

Pēc ērģeļkoncerta

Manī ir šī katedrāle.
Manī ir vesela debesu valstība.
Manī ir šīs pasaules iesākums un gals.
Un tad vēl Tu

Lietū pa Stokholmu

Es dodos iekšā lietū
un eju un eju šai lietū un atskārstu drīzi,
ka tas ir neizejams. Neizejamas
lietus birzis, lietus meži, lietus
mūža meži. Sen esmu apmaldījies,
sen izgājis cauri pats savam mūžam, pats savai
piedzimšanai. Un mātes miesām.
Vēl tālāk atpakaļ. Tālāk. Kur esmu?
Lietus. Lietus. Neizejams.

Stokholma—Tallina
ar kuģi «M.S. Estonia»

1. Uz dejas grīdas

Igauņi uz dejas grīdas
iesirmi, sirmojoši, sirmi pavisam
valsē, polko, svingo, rumbo
un aplaudē, kad uz estrādes kaisli kāds dzied
«Maskavas naktis».
Brauc brīvie igauņi ekskursijā.
Ekskursijā uz mājām

2. Šērās

Tikmēr ārā šēras, šēras,
tikmēr ārā citas vēl senākas ēras —
pamale aizstiepjas sarkana rieta kvēlē līdz
ledus laikmetam un
tālāk. Kur —
kur bijām toreiz?
Kur būsim reiz?
Un šī jūra?
Šīs zemes?
Slīdam
uz mirkļa muguras šauras kā
valzivs spura

3. Zemes strēle

Kabīnes apaļā logā virs gultas zaļgana rītausa.
Pieliecos — gar sirdi nomutuļo
Baltijas jūra.
Un pamalē jau zemes strēle —
jā, tā ir atradusies! —
Mēs traucam
paši sev pretī

Tallinas parkā

Apsēdušies uz Tallinas mūra drupām,
ieturamies — un salaižas baloži apkārt.
Tekā pa celiņu uzstājīgi —
Kā tikko muitinieki: «Kā būtu?!
Tas Stokholmas rollbiskvīts…»
— Es saprotu, ja
paņemāju…
Un drupinu rollbiskvītu
un sviežu. Bet te —
kur saradušies? —
baložu mugurām pāri uzšaujas zvirbuļi
un vēl gaisā saķer drupačas knābjos un
prom ar visām.
Baloži sabozušies
drāž zvirbuļiem draudīgi pakaļ. Bet ko tu,
ko tu, golupčik, šiem padarīsi, šiem Tallinas pašpuikām?
A ņičevo.
A ņičevo.

P.S. Drīz vien attapos, ka baloži krieviski it nemaz nesaprata — un es viņiem latviski atvainojos — bet arī to šie nesaprata — un es lūkoju angliski — un tad viens no viņiem, man likās, atrūca: «Never mind! Never mind!» Un man Tallina sāka iepatikties.

Ņet, brat

Un Tallinas parka stūrī
čigānietes raibas, skrandainas, basām kājām,
ar zīdaiņiem pie pusplikām krūtīm.
Kāds tūrists tēmē fotokameru virsū —
no krūmiem izsprāgst
čigānpuika: «Ņet!» — Un metas kamerai pretī izstieptu roku:
«Ņet, brat! — brālīti, nē!»
Sarga savu cilti
čigānēns

Mājnieks
Brālim

Mūs saņemot,
viņš drebēja viss, viņš laistījās viss, viņš reiba un reibināja —
viņš bija
jāņogas, ķirši, zemenes, plūmes,
tomāti, dilles, pētersīļi —
no piemājas dobēm?
no piemājas dārziem?
Viņš mūs ēdināja ar sevi
visu to dienu un nakti
un pret rītu norūdzis dzirdināja.
Un tad ar saules lēktu, kad vairs neturējāmies kājās,
viņš cēlās un uz vīna kamiešiem saviem un elkoņiem nesa mūs
mājās.

Bet, kad modāmies, viņš pats bija iekritis dziļā miegā —
dārza stūrī — pie zemes,
un izbijāmies ieraugot: viņš nebija vairs
ne ogulāji, ne ogas, ne vīns —
viņš bija trūdoša zeme — viņš gulēja
pats sevī jau trūdošs, jau beigts
ar koku, ar ogulāju
saknēm sev pāri, ar nezcik rudeņu lapu lēkšķiem matos,
ar saknēm acu dobuļos. Un tās aizstīgoja vēl dziļāk —
vēl citos acu dobuļos, ar dzeloņstieplēm savijušās, šīs saknes
caur viņa redzokļiem nāves miegā.
Nē, ko es stāstu! — viņš tad pat modās
un, samanījis mūs pārlīkušus sev pāri saulē pret Rīgas, pret
Ņujorkas torņiem, cēlās
un celdamies savācās kaut kā kopā un tapa atkal
no trūdiem par miesu —
par miesu, par augļiem, par ogulājiem —
par ogām, par vīnu. Un atkal viņš
drebēja viss un
laistījās viss un
reiba un reibināja —
un reiba un reibināja vēl vienu, vēl vienu, vēl vienu īsu kā mūžs,
vienu dzimtenes vasaras dienu.

Koncerts Doma baznīcā

Kādas rokas. Kādas nobrauktas. Kādas uz sliedēm Vorkutā
priekš 20 gadiem nobrauktas rokas
stihiski ērģeles spēlē,
rokas vien,

kamēr kāds cits ar atsaldētām amputētām kājām,
ar kājām vien
pa ērģeļu pedāļiem
no polārā loka jau 20 gadus
uz mājām — uz mājām skrien

Kādas apcietināšanas protokols

Ne aizsargu, skautu vai mazpulku uniformā, nē,
viņu apcietināja gaišā vasaras uzvalkā —
viņš gulēja rudzos un lasīja dzeju.
Zem svārku atloka neatrada
vis paslēptu Latvijas vairodziņu,
bet sakaltušu pīpenes kātu.
Patronām līdzīgie objekti padrēbē
izrādījās oļi,
un no bikšu kreisās maka kabatas
izvilka lietošanas kārtībā
kaķeni — pieaugušam cilvēkam…
Nevienas proklamācijas,
neviena pretvalstiska dokumenta —
tikai vēl tabakas gruži un tajos apviļājies
rupjmaizes kumoss zivju ēsmai
un korķis, kas oda pēc jāņogu vīna vēl.
Iekškabatās lapiņas
no dziesmu, zaļumu un kapu svētkiem.
Drošības sargi
pacilāja šos lietišķos pierādījumus un teica:
«Valsts ienaidnieks numur 1!»

Un kad viņu veda projām gar pieziedušo upes malu
viens no sargiem nervozu zēnīgu vaigu
noskurinājās: «Šis gaiss.
Pat šis gaiss ož pretvalstiski. Tas ir
kā reliģija. Kā opijs tautai. Un visi šie
apvāršņi dūmakainie. Un spožums…»

Miegdamies viņš vērās upes līmenī —
tad parāva mašīnpistoles stobru uz augšu
un ielaida septiņas ložu kārtas
upē mirdzošajos baltajos vasaras mākoņos

* * *

Mēs neesam zirnekļi, čūskas, laši, nē,
bet ko mēs ieņemam sevī —
sāpes, atriebi, naidu, mīlestību vai nāvi —
tas mūs dzen ar to pašu
neapturamo ārprātīgo aklo spēku
kā instinkti zirnekļus, čūskas, lašus —
līdz galam

Dzejniekam Rīgā

Pa Rīgas ielām skrien suns,
krieviski riedams —
pierej durvis, pierej logus,
pierej tirgus, tramvajus, krogus,
bērnu ratiņus, līķa ratus,
kādas trako mājā ieslodzītās
sajukušos matus.

Pa Rīgas ielām skrien suns,
krieviski riedams —
bet Tev tur vēl dziedams,
Tev tur vēl šis tas
latviski dziedams

Es pamodos no zirga zviedzieniem

Es pamodos no zirga zviedzieniem,
un manā viesnīcas logā, ko pa nakti biju pametis vaļā,
iekšā liecās
zirga galva.
Tad ormaņi tomēr Rīgā kā senāk?
elkonī pacēlies, brīnējos.
Kā pacienāt — ar rupjmaizi? ar skābu gurķi?
Te iesita kā pa pieri: — Ka tik nav maskējies
ziņotājs!
Bet zirgs
iezviedzās par jaunu — un nu jau daudz saprotamāk:
«Neuztraucies,
es neesmu no čekas vai CIA. Vai tad nepazīsti? Ričs.
Šķīrāmies priekš 33 gadiem — kad rāva mani uz
Volhovu.»
Patiesi, Ričs!
Tikai rupjāku balsi un
zirga ģīmī.
«Tā te vieglāk,» viņš nozviedzās purnu uz palodas.
Pēc kara nosūtīts uz ziemeļiem — «atpūtā».
Kad atgriezies beidzot, ne mātes, ne tēva, ne māsu, ne
dzimtenes meitenes vairs.
Tad nu tā — kļuvis par smago ormani.
Ormani?!
Ieskatījos ciešāk Ričā — nē, zirgs, kas zirgs!
«Nu, kā to ņem,» viņš vieglītēm zviedza. «Bez tam
tā arīdzan izdevīgāk — piemēram, mikrofonā
šo zirgošanos šamie nemāk izfiltrēt…»
Un viņš zīmīgi skatījās manas istabas griestos.
Tad nu zirgojāmies.
Par veciem laikiem.
Un tā tālāk.
Un vēl tālāk.
Un sadzērām beigās
zirgu šņabi.
«Līdz citai reizei!» viņš nozviedzās —
un, pakaviem klikšķot, aizrikšoja
caur vecpilsētu rītausā —
zirgs kas zirgs

Vecrīgā

Un viņa nāca rīta pakrēslā pa vēl tukšajām ieliņām,
spiezdama plaukstām savas pilnīgās krūtis, tā ka
piens pa bruģi plūda skanēdams;
un tad viņa gāja tālāk, un starp šīm kailajām krūtīm važā šūpojās
smaga senlaiku rota — kā no atraktiem
kapiem; un kāds vīrs ar zaļu
seju noskatījās viņā caur logu, caur tempļa
sienu — Dievs? Ar zaļu seju
Dievs?
Bet es redzēju viņu, šo sievieti,
nodurtu galvu un nolaistiem, kā apskaidrotiem plakstiem
aizejam —
ar krūtīm kā zvaniem zvanot.
Un atgrūdās durvis, un parādījās citi — vienam
bija izgrauzts vēders,
bet kā no akmens tas
neasiņoja,
un zarnas
nekārās ārā. Nē, kā iebojāta, bet
lieliska statuja viņš skrēja pa ielu tālāk, kamēr citi
klaunveidīgi radījumi dejoja locīdamies veco vārtu priekšā un
vārstīja savus
ar cirvi pāršķeltos
paurus ciet un
vaļā
kā varžu mutes

Pielūdzējs

Pēc 33 pavasariem atgriezusies mājās,
viņa istabā savā pašķīra loga aizkarus —
un aizsitās elpa: tur stāvēja viņš — viņas pielūdzējs
no ģimnāzijas laikiem!
Viņš tur jau stāvējis — cik ilgi? 33 gadus?!
33 gadus pie viņas loga
vizbulītēm rokās!
Un viņa dzīvoja.

Trimdinieku meiča, kas nupat ciemojusies Rīgā

Es noteikti braukšu atkal, jā —
ar vienu gandrīz apprecējos,
bet tas izrādījās mans brālēns,
un ar otru gandrīz apprecējos,
bet tas izrādījās precējies,
un ar trešo gandrīz apprecējos,
bet tas domāja, ka es būtu traka,
ja gribētu palikt Latvijā,
un es domāju, ka viņš būtu traks,
ja viņš tur negribētu palikt.

Lucīši? Vai es ēdu lucīšus? Lucīši
fantastiski! Ko dzērām? Balzāmu, protams, melno balzāmu —
melno balzāmu ar šampanieti,
melno balzāmu ar labo armēņu konjaciņu,
bet visbiežāk melno balzāmu tieši ar melno balzāmu.
Kā lūdzu? Nē, mēs nekad nejutāmies piedzēruši,
jo nekad nebijām skaidrā.

Visaugstāk gāja «Pērlē», tas tāds glauns krogs kaut kur jūrmalā —
tur tūristiem par godu bija oficiāla pieņemšana,
un mums lēja un lēja, laikam lai mēs vairāk runātu,
un mēs arī runājām. Bet tad viņi sāka teikt,
ka mums, vot, tomēr vairs nepadodoties, vot, dažas latviešu skaņas:
mēs sakot «te» — ar eksplodējošu «t»,
bet esot jāsaka «te» — ar neeksplodējošu «t»,
uz ko mēs tūdaļ sākām eksplozīvi dziedāt, tas ir mēs, tie tūristi:
«Te es dzēru, te man tika…» Un tas viņiem, vot, patika. Tikai
tautas dziesmas viņiem vairs neesot modē,
tās dziedot, vot, tikai dziesmu svētkos.
Un mēs tad, vot, teicām, ka jāsaka nevis «vot», bet «what» —
un tamlīdzīgā garā — un gāja augstu.

Bet tad es saņēmos un devos, kur stūrī
vientuļš sēdēja populārs Rīgas dzejnieks.
Es viņam drosmīgi nostājos priekšā
un teicu tā un tā — mēs jūsu dzeju
lasījām Rietummičigānas universitātē Amerikā.
Un viņš paskatījās manī trakām acīm un teica: «Šausmīgi,
Kāpēc jūs nepārceļaties dzīvot uz Latviju?»
Un es teicu: «Mums ļoti patika jūsu dzeja.»
Un viņš teica: «Šausmīgi,
kāpēc jūs nepārceļaties dzīvot uz Latviju?»
Un es teicu — es vairs neatceros, ko tad teicu,
bet viņš man pieliecās pavisam tuvu
un teica: «Neklausieties, ko es jums teicu —
es esmu drusku iemetis…»

Un otrā dienā Rīgā latviešu valoda
skanēja vairāk nekā krievu,
jo bija sabraukuši no visām Latvijas malām
uz dziesmu svētkiem. Pat akmens tēli vecajos portālos,
šķiet, todien latviski čaloja savā starpā, plēsa jociņus. Brīžiem
it kā nosauca ko pakaļ, ko draisku, kā pazītu mani. Reiz
pat apstājos un atskatījos.

Un tā es gāju un domāju, kaut mūžīgi Rīgā turpinātos šie svētki.
Un es domāju, ko tas dzejnieks teica — cik šausmīgi.
Un es domāju, varbūt viņš nemaz nebij tik iemetis.
Un es domāju — es domāju: diez vai viņš precējies?

Vēstule no Ziemassvētku kūts
Datēta Latvijas laukos 1976. gadā

Svinēsim Ziemassvētkus — jā, tepat kūtī. Gaidīsim
Jaunavu, kas ieņēmusi
Dieva dēlu — no Svētā Gara.
(Te apstāju rakstīt un skatījos uz veco bībeli koka vākos:
kādi gan laiki! pie mums tak vai katrs bērns tāds
brīnums tagad, ka liekas no Svētā Gara. Un vai tad tā nav?
Tās bezdievīgas runas, bet
kur, Dieviņ, tu paliksi,
kad mēs visi nomirsim?)

Zvaigznes diena? — Tu prasi. Trīs gudrie? Kur tie rasies?
No austrumzemēm? No rietumiem? No polārā loka? — tie jau vairs nebūs nācēji.
Un mums pašiem — kur mums rasies trīs gudrie? Mums taču tikai
divi — trešais muļķis. Ak tā ir cita teika?
Bet esi sveika, svētku nakts!
Sveika, kūts — ar visām smakām. Met ēnas pa priekšu
vējlukturis. Taustāmies
basām kājām pa salmiem, pa sienu — starp lopu purniem,
mugurām. Klausāmies
lopu elpā,
īdos,
mūjās —
kur,
kur šai kūtī, kur atspīdēs zvaigzne — kur ieraudāsies
TAS BĒRNS

Piedzīvojums Rīgā
Kāda trimdas dzejnieka stāsts

Mēs iepeldējām Rīgā reizē ar jaunajiem lašiem, kas atgriezās
no jūras
Daugavā
nārstot,
un mūsu mīlestība laistījās mūsos
no galvas līdz kājām, kad krastmalā apskāvām
bruģa akmeņus, gaiļus torņos, ormaņu zirgus,
siena vezumus ielās no laukiem — un citu, kā laikam vairs nebija:
čīkstošas izkārtnes, kioskus senus, Čaku.
Ar mājiniekiem,
ar puķēm klīdām pa Rīgu
jeb vai Rīga ar katru ielu, ar katru akmens audu slīdēja cauri
caur mūsējiem, lai mēs grīļojamies
kā slīdošās smiltīs,
kas gāž
no kājām.
Iesitās ausīs
krievu mēle, bet mēs
it kā neticējām: tas nevar būt, šīs ir mājas —
MŪSU VIENĪGĀS!

Tiesa, Daugavmalā zivju sievas
zvīņainām rokām bikstīja cita citai pie sāniem:
«Skat, ekskursanti no Amerikas — ka šiem te patīk!»

Te aizskar man pieri
roka maiga un tieša:
«Atjēdzies!» pretī man vizmo
Rīgas dzejniece.

Esam vieni
uz jumtiem.

Viņa atslējusies pret balustrādi.
Mēness gaisma pludo no viņas matiem un savieno viņu
ar Rīgu lejā — ar lapotnēm, zaļganiem torņiem,
ar pieminekli, ar bronzas tēlu pret zvaigznēm —
«Jā, un ar tevi,»
Viņa čukstoši saka —
un mirkli es redzu, kā viņas mēnesnīcā pār
Ņujorkas debesskrāpjiem
izmisuši karogi plandās, bēgļu pajūgi, Kurzemes kasts.
«Vai neesi tas Tu?»
— Jā! gribas saukt. Bet vēl nespēju ticēt. Vai tiešām? «Tu —
ko tu gan zini par Kurzemes krastu?
— Fašistu armija, buržuju bars — tā tak Tu mācīta…»

«Tā tiku mācīta,»
atsaucas viņa no tumsas.
«Tā tiku mācīta,
pirms tiku pārmācīta.»

Un tad viņa uznirst
ar vēl spožāku mēnesnīcu —
viņa vizmo
kaila pār Rīgu pāri, pret torņiem, pret mani. Bet augums, es redzu,
augums šis mēnešainais,
šis augums ir
rētās:
«Šo te uz skausta — pieduries! —
to pametis bendes cirvis,
un šīs zem krūtīm — pie kauna staba
sietai, tur grauzušās virves.

Tās sīkās skrambas?
Es akmeņiem nomētāta —
un aiz matiem vilkta
pie prāta.

Tās rokas, kurām tu izbēgi
un kurām es reiz ticēju, tagad
tās cērt un žņaudz — uz mana kakla
zīmes, cik tās ir smagas…»

Mani pirksti slīd
pāri šīm rētām, kaklam, pleciem, slīd —
un it kā mēnesnīcu, senu mēnesnīcu plūdos bezgalīgos grimstot, jūtu zem pirkstiem
augums senus un rētas —
un krūtis un klēpjus,
pletņu un pātagu cirstus pār muguru krustus —
un spītā kairus
plecus un krustus.
Dūc balsis,
dūc mēness plūdos
vai pirkstgalos vai audos manos
vai augumā šai bezgalīgā — — —

Kad vēru acis, mēnesnīcu
skaloja rīta gaišums pār Rīgu.
Sniedzos, kur viņa — bet pāri pār balustrādi tai vietā bulvāra krēslā
vizmoja tikai piemineklis —
tēls no bronzas.

Un velti izmeklējos viņu
tai dienā, nākamās — un jau likās:
būšu to visu nosapņojis — tur, uz tiem jumtiem —
ekskursants no Amerikas.

Bet tad — tad sekoja

Dīvainais notikums ar pieminekli

Pirmās to ievēroja
zivju sievas, uz tirgu tramvajā braukdamas:
«Skat, skat, ko neteiksi —
Viņa uz grūtām kājām!»
Kas dzirdēja, novērsās:
«Tad ta’ nešpetnas sievas! Tad ta’ nešpetnas! Kauna nemaz!»

Bet ko zivju sievas runā, to pierunā. Drīz
ar tālskatiem, ar binokļiem slepus pētot,
pat vīru galvām nācās atzīt:
«Kaut kas tur notiek, kaut kas, hm, pavisam dīvains —
Tām zivju sievām ir acis…»

Un tad jau tas nebij vairs noslēpums
nevienam. Vien pilsētas varenie
izlikās, ka nekā neredz.
Bet Rīgā šad un tad
manīja savādus grūdienus: logi iedžinkstējās un bufetēs glāzes.
Seismogrāfi reģistrēja
kaut ko līdzīgu viegliņām zemestrīcēm. Bet zivju sievas zināja labāk:
«Mazais spārdās…» un skaitīja dienas.

Un tas — tas bij jūlijā — ap pusdienas laiku visā pilsētā
apmetās karsts un sutīgs. Grūdieni
pieņēmās. Ap pieminekli
asfaltā iesitās plaisas. Locījās sliedes. Tramvaji stājās. Un tad,
35 gadus uz augšu izstieptām rokām noslīdot klēpī,
Viņa
sabruka
ceļos.
Kad atslējās,
Pie krūtīm viņai bij bērns.

Grūdieni mitējās. Bulvārī visgarēm
un apstādījumos drūzmējās ļaužu tūkstoši, brīnuma sisti.

Pret pievakari zvanīdami, gaudodami uzradās
ugunsdzēsēju motorrati — un slēja gaisā redeļu kāpnes.
Skaļrunis vēstīja:
«Piemineklī kaut kāds defekts…»
Tumstot
iedegās prožektori: staru kūļos
sēdēja augšā Viņa — ar bērnu pie krūts.
«Aijā žūžū…» šī balss — tā dūca
Akmeņiem cauri un sirdīm.
Vienīgi ugunsdzēsēji
ap pieminekli sastatnes cēla un
kāpa. Kad viens
jau sniedzās tik tikko ar rokām pie Viņas
un ļaužu pēkšņais klusums izjumās
augstu pār pilsētu pāri un Viņu kā domu velves,
tai brīdī
nodzisa
gaisma.
Tumsa gar pieminekli
nošvīkstēja kā virves, kā kuģa tauvas.
Un, starmešiem iedegoties no jauna,
Viņa stāvēja izslējusies atkal — paceltām rokām.

Caur pūli it kā kāds bēga.
«Ķeriet! Kur bērns?»
Bet nenoķēra.

Pēcāk —
jau rudens —
zivju sievas stāsta:
«Puisēns, kā smejies,
Pie Vārava meitas.
Bet zīdītāja —
zvejniece jauna.
Citi saka dzejniece —
varbūt dzejniece…»

Taujāju: «Kāda pēc vaiga?
Zivju sieva lūkojās manī
ņirbīgi it kā jūrā, kā saulē:
«Ko nu vēl prasi!
Ko nu vēl prasi!»
un liek man rokās
sudraba lasi
​

Puisis stiprinieks

“Amerikas Savienoto Valstu prezidents «spēcīgos vārdos nosodīja padomju iebrukumu Čehoslovākijā, bet viņš norādīja, ka Savienotās Valstis nedarīs neko citu kā tikai vadīs protestus Apvienotajās Nācijās.»
«…Kenteberijas arhibīskaps atklāja Lambetas konferences rīta sesiju, uzaicinot dalībniekus lūgt Dievu ‘par Čehoslovākiju tās nelaimē un par mieru Austrumeiropā.’»
(The New York Times, 22.8.68.)

Vidū Ņujorkas
uz akmeņa
puisis stiprinieks.
Ko gan viņš nebūtu paguvis:
kādus kalnus gāzis!
kādus kokus rāvis!
jūru nesis pār kamiesi!
pilsētas padusē!
Bet nē!
Taisni neticami:
viņš sēd
uz izžuvušas strūklakas grodiem Vilidžas parkā
un strinkšķina
ģitāru.

Mēs viņu pazīstam:
trimdā dzimis un audzis,
bet skolojies labākās tradīcijās —
gaišiem ganu puikas matiem, mīlīgu vaigu —

vienā plēsienā
jaudāja pārplēst
lāci pa vidu
pušu —
bet ko tas līdz:
zvēru dārzā lāči viņu mīlē,
ēd no rokas…

Pa desmit jūdzēm
mācēja izšaut
odam kreiso
aci —
kāpt par snaiperi uz jumtiem
lielpilsētu grautiņos?

Mācēja pārvērsties,
kad vien vajag,
par zirgu, balodi
vai par zivi —
tas noderētu spiegu dienestā —
bet kam lai spiego? ko lai spiego?

Pa stundu bij nieks viņam
ūdeni atnest
no avota, kurā
saule lēc —
tad ņemties maratonu skriet —
olimpiskās spēlēs Meksikā?

Un azotē viņam
divi duči
paša kautu
velnu mēļu —
varētu runāt un dziedāt kā velns…

Bet tagad? Tagad pat puķu meitenes nesaprot,
Ko ar šo iesākt. Viņš lūko — liekas, viņš lūko

uz stīgas pa desmit
jūdzēm izšaut
ūdenim kreiso
aci —
vai kaut ko tamlīdzīgu…

Uz stīgas oda
sīcienu pārplēst
taisni pa vidu
pušu —
jāšaubās, vai tas maz iespējams…

Uz stīgas ar vienu
strinkšķi notvert
zivi, balodi
un pats sevi — — —

Bet tad mēs redzam: viņam kāds kaut ko pačukst —
viņš pārtrauc spēli.
Viņš pārtrauc spēli.
Viņš slienas kājās.
Viņš slienas un sliedamies
izslienas
milzīgs:
VIŅŠ IR LIELĀKS PAR PARKA KOKIEM.
VIŅŠ IR LIELĀKS PAR TUVĀKIEM DEBESSKRĀPJIEM.
VIŅA GALVA IR TUVU SAULEI.
VIŅŠ IZSTIEPJ ROKU — JĀ, VIŅŠ APTUR
LIDMAŠĪNU, KAS LIDO PĀRI —
VIŅŠ TUR TO DIVOS PIRKSTOTS AIZ SPĀRNA KĀ SPĀRI.
VIŅŠ SAUC, VIŅŠ PILOTAM SAUC,
MĒS SKAIDRI DZIRDAM, VIŅŠ SAUC:
«UZ PRĀGU!»

MIKLI KLUSUMS.

«AK, NEVAR?» VIŅŠ PĀRJAUTĀ.
— — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — —
«AK, TĀ NAV MŪSU DARĪŠANA?»
— — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — — —
«AK, VARAM LŪGT TEPAT — LŪGT DIEVU PAR VIŅIEM?»

BRĪDI, MILZĪGU BRĪDI

STĀV VIŅŠ KĀ APMĀTS.

TAD REDZAM: VIŅŠ SAGUMST PLECOS.
VIŅŠ ATLAIŽ LIDMAŠĪNU NO PIRKSTIEM.
VIŅŠ SALĪKST, VIŅŠ LĒNĀM
LAIŽAS
ATPAKAĻ
SĒDUS.
VĒL VIŅA GALVA PĀR DEBESSKRĀPJIEM.
VĒL GAIŠIE GANU PUIKAS MATI PLĪVO PĀR VILIDŽAS KOKIEM.
BET TAD SKAIDRI REDZAM: VIŅŠ SĒZDAMIES RŪK —

m a z ā k s —
m a z ā k s —
mazāks —
un tad
viņš sēd jau mums priekšā uz beigtās strūklakas grodiem, kāds pirmīt.

Viņš paņem ģitāru klēpī.
Viņš piešķiebj pret stīgām galvu.
Viņš meklē — ilgi meklē pirmo skaņu:
kā lai nu atsāk,
kā lai atsāk
šo spēli?

Un puķu meitenes nesaprot,
kā viņam līdzēt —

vidū Ņujorkas
uz akmeņa
puisis stiprinieks

viņa tomēr kaut kas vēl iznāks.
Vismaz kaut kas neticams.

Kongresā

1. Runu laikā —
čukstus komentāri krēslu rindās

Dzirdi: viņš saka, viņš esot sava laika bērns.
Nu, jauki! Bet kad viņš beidzot kļūs
sava laika pieaudzis cilvēks?

*
Šis Rīgā ēdis tais vietās, kur ēd tauta?!
Kāda propaganda — vienā teikumā!
It kā Latvijā vēl dzīvotu tauta…
Un it kā tai būtu ko ēst…

*
Kāds bija jautājums? Jautājumu
es nedzirdēju —
bet varu uz to atbildēt
tik un tā

*
Saglabāsim savu latvisko seju… Jā,
un katrā ziņā saglabāsim savus latviskos zobus —
lai varam viens otram
latviski iekost

2. Starpbrīdī

Starpbrīdī visi atkal sarunājās cits ar citu tik laipni, tik smalkjūtīgi,
it kā visur apkārt būtu
mikrofoni

Brāļi

I Trimdas brālis Andžs

Viņš murgos jau kuro nakti ir mājās. Viņš ir
augsts činavnieks komūnistu partijā. Viņš tautas sapulcēs sūta
liesmainus sveicienus Kremlim. Viņš pārsakās, viņš sauc:
«Za Staļinu! Za roģinu!» Un pamostas vienos sviedros
un, uzrāvies sēdus, skaļā balsī pārlabo sevi:
«Par Brežņevu, biedri, par Brežņevu!»
Sieva šo krata pie rokas: «Atjēdzies, Andž!»
Un Andžs tad arī atjēdzas: «Ak, murgi vien — cik labi!
Cik labi, ka neviens nedzirdēja.
Cik labi, ka esmu trimdā — un «Īsto latviešu» biedrībā.
Cik labi, ka tas ir Krišs, mans brālis, kam nelaimējās izbēgt
un kas nu partijā, tautas nodevējs. Jā, vai nebūtu joki,
ja viņš būtu te un es būtu palicis Rīgā?!
Bet cik tur trūka…»

II Rīgas brālis Krišs

Krišs Rīgā pa murgiem svaidās kaut kur starp
debesskrāpjiem, tādiem kā Andža sūtītās kartītēs.
Viņš ir pašā debesskrāpja galā — jeb tā ir estrāde? Tautas svētki?
Jā, latviešu tautas svētki trimdā — Krišs saka runu, viņš sauc:
«Nost ar tautas nodevējiem Rīgā! Nost
ar komūnistiem! Latviju latviešiem!
Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē!»
Un ļaudis dzied, un debesskrāpji dzied — ar visiem logiem, un dzied arī Krišs:
«Mēs gribam būt kungi!» Un pamostas vienos sviedros — un, parāvies sēdus,
skaļā balsī pārlabo sevi: «Nē, es pārteicos, dzirdiet,
es pārteicos: — Mēs gribam būt biedri mūsu dzimtajā zemē!»
Sieva šo krata pie rokas: «Atjēdzies, Kriš!»
Un Krišs tad arī atjēdzas: «Ak, murgi vien — cik labi!
Cik labi, ka neviens nedzirdēja.
Tas ir Andžs, mans brālis, kas klaidā, «Īstajos latviešos», tautas nodevējs.
Jā, vai nebūtu joki, ja viņš būtu te un es būtu toreiz izbēdzis?
Bet cik tur trūka…»

III Abu brāļu kopējs sapnis
kuru, kā vēlāk izrādījās, viņi sapņojuši abi reizē

Viņi bija it kā
vecos laikos vai
debesīs. Ne Krišam partijas,
ne Andžam «Īsto latviešu» zīmes pie krūtīm, nē,
viņi bija tādā kā pirtī — pavisam pliki,
viņi pērās bērzu slotām un sēca: — Cik labi, ē, cik reiz labi!
Un pēra viens otru: — Dod! — Dod!
Un karš
un partija
un trimdas bastioni —

tas viss nu rādījās itin kā nosapņots,
kā šausmīgā
garā
murgainā
naktī.
Un nu pamodušies
pliki, atpestīti pirtī,
pirtī ar mīkstu garu: — Cik labi! Dod!
— Dod!

IV Nākamā rītā

Bet jau nākamā rītā
viņi bij atpakaļ katrs savā ellē
un lamāja atkal viens otru
uz velna paraušanu

V Epilogs

«Atgriezīsimies!» viņi nakti no murgiem mozdamies,
reizē sauca.
«Atgriezīsimies pirtī!»

Viņa un mēs
Martai Austriņai

Viņa ir upes mala, kur ejam velēties. Tur varam
izvēlēt sevi un izskalot sevi
un izkārt sevi žāvēties. Un viņa tad ir
saule piemīlīga un vēsmas, kas žāvē mūs, vēsmas ar vīstoša siena smaržu no Susējas pļavām.

Vēl maķenīt mitrus viņa mūs novāc un saritina
un vēlreiz izvālē ar veļas vāli — ne par
stipru, nedz arī par vieglu, apmēram tā,
lai savus audus jūtam puslīdz taisnus. Bet ne par daudz taisnus —
to, viņa zina, mēs neizturētu.

Rītā modušies, redzam,
ka guļam, glīti salocīti,
uz krēsla paši sev blakus pie gultas — un ceļamies
un velkam katrs sevi, labi izvelētu, mugurā.
Reiz tikai gadījās,
ka aiz pārskatīšanās uzvilku mugurā — kā citkārt kreklu, kā bikses —
savu labāko draugu, kas gulēja turpat līdzās,
un viņš — mani.
Un tad staigājām un klaigājām visu to vasaras dienu,
viens ar otru apjukuši,
apskāvāmies viens ar otru kā
paši ar sevi

Mistifikācijas

Viņa dzīvo 16. stāvā.
Dzeltens runcis ik rītus tup
uz palodas un laiza lēcošo sauli —
un tad ielēc starainām ūsām un mēli pie viņas gultā un nolaiza
vaigus viņai
un plecus
un krūtis
un gurnus —
tā viņas rīta
tualete

*
Tam namam ir 30 stāvu,
un, kad viņas pielūdzējs dantisku profilu neļķi rokā ūjina lejā uz ielas,
viņa izliecas pa visu stāvu
visiem atvērtiem logiem.
Reibis viņš dodas iekšā — bet visos stāvos
visas durvis
brīnoties atver
cita

*
Ielā tumst.
Rīb tālas bungas.
Vai viņa aizlidojusi
Uz Āfriku?
Nē, viņas seja uzaust
tumšzilās debesīs namam pāri kā brīvdabas filmā:
«Nesapņo — kusties viegls,
it kā pats no sapņa būtu.»

Pār Ņujorku aizlidojošā
Dzejniecei no tālienes

Un tad Centrālparka vidū
Ņujorka latviešu dzejniecei norāva drānas —
un viņa pacēlās un uzlidoja
kokiem pāri un debesskrāpjiem
Ņujorkas
oktobra
zilgmē.
Viņu vēl ieraudzīja
kāds latviski runājošs pelikāns uz Madisona avēnijas un sprieda, ka lidmašīna velk trosē pa gaisu jautājumzīmē izliektu kailām krūtīm manekenu — ka reklamē
Polanskī jaunāko filmu.
Bet viņa tur augšā jau bija
pus sieviete,
pus dieviete
un no savas dzejas gaisā pacēlusies lidojoša
sfinksa.
Kas staigā uz četrām kājām, uz divām, uz trim un ir pavisam neatminama, kad nestaigā ne uz vienas, bet lido?
Tā esi Tu, mana draudzene, pār Ņujorku aizlidojošā!
Kāda zibenīga mazgadīga noziedznieka rokās vēl zibēja Tavs lillā džemperis, kad viņš skrēja
caur Centrālparku, caur kokiem — un arī ieskrēja
šīs rudens dienas
apžilbinošajā
zilgmē

Lēciens

Un kad pie dzejas bijām pavadījuši pus mūžu un vēl pus nakti un patlaban viesībās pienesu viņai dzēriena glāzi ar citrona šķēli, viņa cēlās un parādīja man
mēli.
Nē, viņa teica:
«Es gribu ar tevi uz jumtiem!»
Aiz mums nodzisa
glāžu šķinda un
balsis,
bet dziļi lejā
zaļās, zelta un sarkanās ugunīs
Ņujorka laistījās mēma —
kā atspīdums dzelmē.
«Peldēsimies?» viņa ievišķi
ievaicājās — un, atbildes nenogaidot un pat nenovilkusi drānas
(tas vismaz būtu man paticis labāk),
viņa pārlēca
jumta
margām.
Kad piesteidzos, redzēju vairs tikai
visu pilsētu vilnījam lejā
zilos — zaļos — sarkanos — zelta apļos.

Un tad (es nebūtu ticējis, ka spētu darīt kaut ko tik idiotisku),
nometis svārkus, raisīju vaļā kakla saiti (un izšāvās caur miņu, ka tā mana pēdīgā saite ar pasauli)
un jau uzliku kāju uz margas, lai lēktu (turklāt apjaušot skaidri, ka tur lejā nav dzelme, bet ielas asfalts — un ka tomēr citādi nevar — ka jālec) —

te no muguras
plaukstas kādas man aizspieda acis.
Vēl neticēdams, atgriezos —
bet jā, tā bija
viņa!
Un kad piepešā niknumā gribēja lādēties par tik neģēlīgu manis krāpšanu,
viņa piekļāvās un ar katru skūpstu čukstēja paldies par
dzīvības glābšanu.
Un tad es pamanīju,
ka esam abi
viscaur slapji
un aplipuši ar dūņām, ar ūdenszālēm.

* * *

Neuztaisītas gultas
un kādas izgāzušās durvis ūdeņiem pāri —
kur esi,
kur esi aizgājusi?

Un šīs pamestās drānas,
šīs lūpas pāri tām — kas vēl?

Un tad negaidīta
iedziedāšanās virs galvas, it kā mākoņos.
It kā mākoņos
Tava balss

Šiem ūdeņiem pāri

Gar dīkajām laivām šļakstās
ūdens, šļakstās
gaisma, šļakstās
atspīdumi — tava seja
un Tavi kailie pleci šļakstās gar laivām —
Tu esi izliekusies
no debesīm šiem ūdeņiem pāri

Dubulturna

Ne kā tās zelta galvas,
kaut arī tajās es spīdēšu
pret pēdējo rītu —
dusēdams Tev līdzās,
ar Tavu gurnu pelniem jaukdamies dienas un naktis,
ar Tavu krūšu piena ceļiem,
ar Taviem ceļiem.

Un tad Tevi sauc un Tu celies — kā spārnos,
no mana gurna jau raisīdamās, —
bet, nejaudājot pamest mani,
paliec virs manis lidojoša,
manas pelnu rokas skauta.

Orfejs Zelta krogā

Jau šaubos, ka nāksi. Gar logu, es redzu, skrien
Trāķijas sievietes svešas, tumšas
ar mani jau beigtu, jau saplosītu savās rokās.
Jel nāc,
ienāc šai Zelta krogā
ar mani izglābtu, vēl neatmanīgu, zeltainu
savās rokās.

Apokalipse
ar Gunti Zariņu

Tavi zirgi ar gaiļu astēm,
ar sekstēm no svēta gara
ar zviedzieniem no
kikerigū —

es redzu, kā tie auļos atstāj aiz sevis
degošus ciemus,
degošas sievas,
degošas un neizprotamas
aksiomātiskas bailes.

Bet pats Tu jau atpestīts —
Tu apvārsnī smejies
visuma smieklus.

Vingrotāji

Mēs vingrojam. Mēs vingrojam neparasti.
Jo dienas jo nebijušākiem locekļiem.
Mēs vingrojam kā vingrotu koki ar zariem.
Mēs vingrojam revolūcijām cauri un cauri kariem.
Mēs vingrojam ar izšautām acīm, cauršautiem pakaušiem, atšautām kājām un rokām.
Mēs vingrojam ar
nāves mokām.

Pantomīma no ūdens

Šīs sievietes — viņas līst.
Viņas ir no ūdens.
Viņas pārlīst no pozas pozā.
Viņas ir līstošas statujas.
Viņas ir statujas no ūdens.

Un no viņām līst ūdens balsis.
Manas ūdens ausis ausās.
Manas ūdens sievas, manas ūdens mātes manī
uz ūdens trapecēm šūpojas.
Es domāju, ka viņas ir nopietnākas un saprotamākas —
šīs ūdens mātes, šīs ūdens sievas.
Bet nu sāku saprast, ka viņas ir tikpat saprotamas un tikpat nesaprotamas,
cik saprotams un cik nesaprotams ir ūdens.
Un teikt, ka viņas ir nopietnas vai nenopietnas?
Tad varētu teikt, ka ūdens ir nopietns vai nenopietns.
Ūdens tikai ir.

Un es esmu ūdens.

Parādība

Mana māte iet un nes mani šūpulī uz savas galvas.
Viņa iet kā indiānietes, nesamo pat nepieturot.
Es uzticos šim līdzsvaram.
Šim līdzsvaram starp viņu un mani.
Līdzsvaram starp viņu un zemi.
Līdzsvaram starp mums un zemi un zvaigznēm.

Mana māte iet ar mani šūpulī uz savas galvas.

Mana māte iet ar mani zārkā uz savas galvas.

Beidzot

Viņas elpa — elsojoša.
Plūst man pār kaklu, pār pleciem
Šķīst mans krekls. Atsegusies
sāk šķiedroties mana miesa.
Šķiedrojas.
Stīgojas.
Un tad jau
kāds lociņš slīd šīm stīgām pāri — kāds spēlē, kāds izspēlē mani!
Kāds mani izspēlē beidzot
no galvas līdz kājām.

Largo

šai svecei te tumsā degot, šai svecei te smaržojot,

kāda balss mani dziļi un tāli dzied,
balss no manas balss —
dziļāk nekā zināju sevi, dziļāk un spēcīgāk un maigāk —
es plūstu šai balsī, es plūstu tālāk, nekā zināju sevi

un kādā flautā elpa cērtas, elpa no manas elpas,
elpa no lūpām, kas sagaršojušas nāvi — tik agri, tik pēkšņi, tik neticami —
cik zinīga šī flauta, šīs lūpas — cik nezinīgas,
cik zinīgs, cik nezinīgs šonakt šais lūpās, šai flautā, šai elpā es

un kāds, pret sauli pacēlis rokas, lūdz
kādas saules pievizmotas dzelmes askētiskās miesās,
man nezināmas šīs lūgsnas, bet es tām ticu, es uzticos
līdz dzelmei esmu saules pielijis — tais miesās dzelmainās no manām miesām

šai svecei te tumsā degot,
skanu tālu projām kādā balsī

šai svecei te tumsā smaržojot,
elpa flautā manu elpu elso nāvē

šai svecei te tumsā degot, šai svecei te smaržojot,
kādās dzelmēs, kādās miesās — miesās, kas no manām miesām.

Dziedi

Dziedi — dziedi tā,
ka zvaigznes spiežas pie rūtīm
un saule un mēness
un vecāsmātes no zvaigznēm
un vecietēvi

Dziedi — dziedi tā,
ka sievām no krūtīm sāk tecēt
putna piens
un vīriem
vīriem arī

Pār tiltu braucot, Tu dziedi — un upe paceļas
pussēdus un brīnoties noskatās
kā mēs aizlaižam ātrāk par skaņu
Tavai balsij plīvojot kā sarkanām rozēm gaisā aiz mums
kā sarkanam vējam

Tu dziedi — un miesas mums metas caurspīdīgas
līdz izgaist pavisam un ieraugām
Tavā balsī kā plūstošā spogulī
dvēseles savas sen neredzētās
un apžilbuši berzējam acis kuru vairs nav

Dziedi — dziedi par tiem,
kas nedzied, kas beigti — viņu nedziedāšana
ir līdzīgāka mūsu dziedāšanai nekā to iedomājam
ja vien mēs dziedam īsti — tikpat īsti
cik īsti viņi klusē

Tad dziedi — dziedi tā, ka mums bērni dzimst —
un bērniem bērni ka dzimst — un bērnu bērni. Dziedi,
ka atdzimstam — ka redzam sevi —
redzam sevi
nāvei cauri.

Jau šaubos, ka nāksi. Gar logu, es redzu, skrien
Trāķijas sievietes svešas, tumšas
ar mani jau beigtu, jau saplosītu savās rokās.
Jel nāc,
ienāc šai Zelta krogā
ar mani izglābtu, vēl neatmanīgu, zeltainu
savās rokās