Gunara Saliņa
IEDVESMAS no Naudītes līdz Elles ķēķim
(INSPIRATIONS from Naudīte to Hell’s Kitchen)
Piedzimu 1924. gada 21. aprīlī Zemgalē, bet mani vecāki ir vidzemnieki, sieva kurzemniece, bērni un bērnubērni tas viss kopā un vēl jeņķi un kanādieši.
Dzejolis ar manu vārdu pirmoreiz publicēts Jelgavas laikrakstā «Zemgales Balss». Toreiz man varēja būt ap četrpadsmit, jo redakcijā pēc rindiņu naudas ierodas īsās bikšelēs – vēl tai pašā dienā – profesionāla dzejnieka pacilātībā. Tā gan tūdaļ krietni saplaka: redaktors – pēc profesijas, ja nemaldos, agronoms – noskatījās manos plikajos ceļgalos un uzprasīja skolnieka apliecību. Vārds saskanēja. Viņš taujāja tālāk, vai es rados Lauksaimniecības kameras ģenerālsekretāram Kārlim Saliņam. Atzinos, ka laikam ne, un manīju, ka arī tas man par ļaunu. Saņēmos un teicu, ka man jau pulka dzejoļu un ka arī mans tēvs dzejo. Nu redaktors kļuva pielaidīgāks, izprašņāja vēl drusku un lika izmaksāt naudu. Varbūt viņš nosprieda, ka vismaz dzejoļu koautors ir mans tēvs, un, negribēdams apbēdināt visu ģimeni, turpmāk iespieda vēl kādus. Kad izteicu savas aizdomas tēvam, viņš pie kāda Jelgavas grāmatnīcas skatloga jautrā garastāvoklī izprojektēja, ka varētu izdot kopīgu dzejoļu krājumu – «Gunars Saliņš un tēvs».
Mans tēvs, dzimis vecpiebaldzēns, dzejoja Jānā Ziemeļnieka garā, tulkoja Bloku, de Misē, bija publicējies provinces avīzēs, un 1930. gadā, kad man bija seši gadi, viņa veltījumu Ziemeļniekam aizsaulē iespieda «Jaunākās Ziņas». Tas ģimenē un visā pagastā bija grandiozs notikums. Dzīvojām toreiz kilometrus desmit, manā dzimtajā vietā, kur tēvs bija pārzinis. Skola bija reizē pagasta biedrības māja, kur notika kora un teātra mēģinājumi un visādi sarīkojumi – ar ragu mūziku zālē un viesu dzīru dziesmām pārziņa dzīvoklī. No rīta ar mātesmāti, raunēnieti, toties dziedāju korāļus un tautasdziesmas un ar kalponēm veclaiku ziņģes, baptistu meldijas vai «Ar kaujas saucieniem uz lūpām» – ja kalpone bija gadījusies ar tādu bagāžu.
Tēvs līdzās dzejoļiem sacerēja skolas grāmatas matemātikā, dienasgrāmatu esperanto, ar manu brāli, gadus sešus par mani vecāku, pie harmonija smeldzīgi vijolēja, skicēja bloknotā ciemiņus, gleznoja vasaras dārzus un mākoņus, vadīja kora mēģinājumus, darināja ķiršu vīnu, amizējās ar skolotājām u. tml. Neviena no šīm nodarbībām nekādas lietderīgas intereses manī neiedēstīja, un tā arī es drīz sāku dzejot. Māte bija praktiskāka, rūpējās par pārziņa saimniecību – divi govīm, cūku, vistām, tītariem, par siena pļavām un sakņu un puķu dobēm, bet tai pašā laikā pāri pusnaktij varēja iegrimt grāmatās, bija pirmā mīlētāja pagasta teātra izrādēs un ņēma mani līdzi izbraucienos uz Rīgu – uz teātriem, operu, muzejiem, Pareizticīgo katedrāli, kafejnīcām, Salomonska cirku. Šīs eskapādes iedvesmoja.
Iedvesmoja arī ogās iešana un sēņošana, un riekstošana Naudītes mežos, ciemošanās pie apkārtnes ganiem un tāšu taures, kapu un bērnu svētki, bišu spietošana, gadatirgi Dobelē, kulšanas talkas, klīšana ar saulainiem, skrejošiem ūdeņiem pavasaros, spokošanās Sarkanā krogus kapos, cīruļu mošanās siltā vasaras naktī pirms ausmas, soļošana Daliņa stilā, agrīnas iemīlēšanās. Tuvums vēl līdz šai dienai palicis no trauslas, gaišas meitenes rokas aizaugušos, neizejamos vasaras dārzos. Viņas nāve divpadsmit gadu vecumā šķita tikpat neticama, cik tie brīži.
Jelgavā, uz kurieni pārcēlāmies 1934. gadā, iedvesmoja pati Jelgava un mana nākamā skolas vieta – skolotāju institūts. Tur dzejnieku bija, ka biezs, sevišķi pēc tam, kad mums pievienojās literāri rosīgais Cēsu institūts. Rīkoja referātus, debates un rakstnieku vakarus, gan paši vien, gan piesaistot pārējās Jelgavas skolas, veselas jauno autoru «laidavas». Visvairāk tomēr nozīmēja šaurākas literāras brālības un drāšanās ar jaunizceptiem dzejoļiem vienam pie otra kaut nakts vidū.
Kad biju institūta otrajā klasē, tur viesojās Aleksandrs Čaks. Nesen bija godalgoti viņa Mūžības skartie, un pēc runām un apsveikumiem dzejnieks kāpa katedrā, lai fragmentu nolasītu. Viss ritēja gludi, bet tad nācās pāršķirt lapu, un – tā nešķīrās: turpat no grāmatas galda paņemtais eksemplārs izrādījās neatgriezts. Aulas pirmajā rindā kājās pietrūkās institūta direktors Eduards Pētersons un steidzās uz katedru ar spožu spalvas nazīti izstieptā rokā. Bet par vēlu: Čaks Mūžības skartos bija jau atgriezis – ar pirkstu. Spalvas nezīšu poēzijai likās pienācis gals. Kā teiktu Mudīte Austriņa, «visu lietu brīnišķā sakarā» kādu gadu rakstīju «eksperimantālu» dzeju.
Okupācijas un kara gadi zināmus literārus meklējumus iesaldēja diezgan pamatīgi. Pagāja viss Vācijas nometņu laiks un pirmie studiju gadi Amerikā, līdz atkal pilēja jumti. Atkusnis palīdzēja atnest Ņujorkas, Elles ķēķis, studijas un brīvie pasaules vēji dzejā un citās mākslās. Taču pamatos tā bija kā atgriešanās, atsākšana. Miglas krogu rakstīdams, jutos tuvu atkal savai agrīnai institūta laiku dzejai un brīvībai, kādā reiz augu. Jā, tikko kā institūtu beidzis – tas bija četrdesmit ceturtajā gada pavasarī – , salaulājos ar klases biedreni liepājnieci Jautrīti Koši. Bez viņas sen būtu pazudis.
Te jāiestarpina, ka no leģiona mani paglāba vasarīga saskriešanās ar lokomotīvi četrdesmit trešajā gadā – uz neapsargātas pārbrauktuves pie Iecavas – pašā Zāļu dienā. Pajūgā, protams, bija arī «vasaras izpalīdze» Jautrīte, bet mugurkaula skriemeli iedragāja vienīgi man. To vasaru mani ieģipsēja gultā (tas bija Elejas skolā, Leišmalē, – tēvs tur tolaik bija par pārzini), un rudenī leģiona iesaukšanas komisija man piešķīra «balto biļeti». Pie komisijas galda, par brīnumu, sēdēja jauneklīgi latviešu dakteri, kas leģiona sūtībai, tā likās, neticēja un centās paglābt, kādus vien mācēdami, ieskaitot manu draugu, topošo glezniķi, kas, visādus draņķus tīši sapīpējies, sēkdams un kāsēdams tēloja negantu plaušu kaiti. Dakterim nenācās viegli noturēt nopietnus ģīmjus, bet palaida arī viņu. Kā likteņus izšķir sagadīšanās!
Gunars (Gonka), Naudītē, 1927. g.
Jautrīte un Gunars, skolnieku laikā Jelgavas Skolotāju Institūtā, ap. 1940. g.
Jautrīte ar Gunaru, jubilejas reizē, savās mājās Glenridžā, ap. 1992. g.
Leģionam lāgā neticēja arī Jelgavas Skolotāju institūta vadība. Direktors – rakstnieks Ernests Aistars – reiz leģiona sakarā klases priekšā pēkšņi neparko ir kā nejaudāja atcerēties kādu Kārļa Zariņa grāmatas nosaukumu. Tas izrādījās – Gluži veltīga varonība… Un mūsu klases audzinātājs gleznotājs un «zaļvārnietis» Kārlis Baltgailis teica: «Īstais brīdis būs tad, kad atkal būs saulīte pierē.» Bija skaidrs, ka viņš kontrastē savu kādreizējo strēlnieka kokardi ar leģiona miroņgalvu un ka par īsto brīdi gādās kāds zviedru vai sabiedroto desants. Ne visus tas pārliecināja, vismazāk tos, kam no leģiona izvairīties nebija ne mazāko izredžu, – ja reiz jāiet, tad vismaz ticot, ka tā būs cīņa par brīvu Latviju! Tā 1944. gadā aizgāja daži vistuvākie draugi. Un jūlija beigās, kad padomju lidmašīnas nobombardēja Eleju un Jelgavu un pie Lietuvas robežas jau žvadzēja padomju tanki, kā murgs man pēkšņi pavērās izredzes drīz vien atrasties pretējos ierakumos – ar sarkano zvaigzni pierē…
28. jūlijā uzsējām nelielu somu uz Jautrītes divriteņa bagāžnieka un kājām devāmies ceļā – ar domu kaut kā nokļūt līdz Liepājai – pie Jautrītes mātes. Pēdējā apkampšanās ar manu māti un tēvu tās pusdienas svelmē iznāca īsa un steidzīga, nepavisam kā uz mūžu. Bet tāda tā palika. Neskaitāmās lauku mājās tikām ēdināti un siena šķūņos guldināti. Un tas vienā no tiem, zemesvēzīšiem tumsā cizinot, kā zibens trāpīti, atskārtām abi reizē, ka Latvijas, tās Latvijas, kurai mēs auguši, – ka tās nekad nebūs vairs. Tās tonakt bija plosīgas sāpes. Un tādas tās paliks līdz galam.
Ar evakuāciju uz Vāciju tomēr tiku vismaz pie tranšeju rakšanas jebšu kā civilists – ar Jautrīti un Jautrītes māti, 1. Liepājas kājnieku pulka kapelmeistara pulkvežleitnanta Ferdinanda Košes atraitni, līdzās. Tas bija 1944. gada decembra vidū Polijas pierobežā, un tur priekšā bija jau franču karagūstekņi, kas ar nacistu rekvizētām polietēm – «fazāniem» par sirds uztaisīšanu – uz balsīm «pīppauzēs» uzrāva Marseljēzu. Janvāra beigās mūsu tranšejas zemlidojumā inspicēja padomju izlūklidmašīna. To nakti pamalē jau bija sadzirdama smagā artilērija, un mūsu mītnē sagāzās jauns bēgļu vilnis. Mēs pusstundas laikā sakravājāmies un vistaisnākā ceļā, t.i., bez ceļa, mežam cauri pa sniegu bridām «uz rietumiem». Jautrītes ērenpreiss bija palicis kaut kur Ugālē, bet tā vietā aiz mums pavadā nu gāzelējās rokas ratiņos. Tos mums pēdējā brīdī atvēlēja mūsu sirmā mājas saimniece. «Uz atdošanu!» viņa piekodināja…
Kaut kad martā – lielākoties kājām vien, pēc naktsmājām ik pievakari klauvējoties pie svešām durvīm, – bijām jau nonākuši Bavārijā, Bambergas tuvumā. Šķita, ka fronte nu tālu diezgan un ka varētu nogaidīt kara beigas. Pie kādas sīkzemnieku ciema saimnieces «par vēderu» salīgām lauku darbos. Tā kā tur vēl nebija modē zirgi, es braucu un aru ar vēršiem un govīm aizjūgā un vasaru tāpat vedu no tālīnām pļavām sienu – čāpoju pajūgam līdzās ar degunu angļu valodas lekciju burtnīcās (tās bijām vēl paspējuši izrakstīt no Berlīnes). Kad ciemam cauri izbrauca amerikāņu tanki, ar saviem rokas ratiņiem pavadā devāmies atkal ceļā – šoreiz cerībā uziet kādu bēgļu nometni.
Tuvākā pavērās Fišbahas viršu laukos – pāris stundu sānis no Nombergas. Tur tikāmies uz brīdi ar Zinaīdu Lazdu. Man par pārsteigumu, dzejniece atminējās, ka dzejas cēlienā 1943. gada pavasarī Jelgavas Skolotāju institūtā es viņai pasniedzis tīstokli ierakstītu Jēkaba Mediņa komponētu dziesmu ar viņas tekstu «Pirmais zaļums». Tieši tai sakarā gadus divdesmit vēlāk pavasarīgs dzejolis pieteicās man pašam – uz ielas stūra Ņujorkā. 1 (Ar cipariņiem atzīmētās piezīmes lasāmas raksta beigās.)
Pēc vēl kādiem pārsimt kilometriem uzgājām nometni, kur mūs kā sengaidītus ciemiņu saņēma Jautrītes ģimenes draugi no Liepājas. Tas bija dienvidos no Augsburgas – Meseršmita lidmašīnrūpnīcas strādniekiem atsavinātā ģimeņmājiņu kompleksa daļā Haunštetenē. Mums tur pa trijiem piešķīra nelielu istabiņu. Fabrikas atkritumlaukos sameklējām šauras vieglmetāla lidmašīngultiņas. Pa nakti tās izlikām uz grīdas, bet pa dienu vienotrai virsū, un pie pretējās sienas vēlāk iznāca vieta pat īrētam pianīnam un pie loga rakstāmgaldam. Logs bija otrā stāvā uz dienvidu pusi, un, kas iesāka celties karstais Āfrikas vējš jeb, kā to tur dēvēja, fēns, apvārsnī kā mirāža atausa kādus simt kilometrus attālie Alpu kalni. Jāatzīst, ka tas mūsu patvērumam svešatnē piešķīra gluži rainisku dimensiju.
Mūs ar Jautrīti bez vārda runas ieskaitīja nometnes tautskolā štatā – tā bija iekārtota vienā no administratīvām barakām nometnes rietumgalā. Kā «strādājošiem» mums tagad pienācis maksimālās pārtikas devas, bet tās izrādījās maksimāli minimālas – tāpat kā mūsu algas. Kopā ar pāris miljoniem citu tautu bēgļu, kas nevēlējās repatriēties un ko aprūpēt bija uzņēmusies Apvienoto Nāciju organizācija UNRRA2, mēs nu bijām kļuvuši «pārvietotās personas», angliski «Displaced Persons» jeb «DP’s». Drusku latviskotā angļu izrunā no tā iznāca «dīpīši», bet – necik ilgi – «dievputniņi». Materiālā un arī tiesiskā ziņā tādi toreiz nudien jutāmies.
Citādi tie gadi Haunštetenē tagad atvīd kā Latvijas mazpilsētas nostrādāti. Kaut mācības viela bija jālaiž no rokas rokā vai jādiktē, trimdas skolu vadība i nedomāja pamest brīvvalsts biezo un prasīgo programmu. Valodas mācībā vecajā klasē, tāpat kā reiz Latvijā, analizēja divdabjus, literatūrā Neredzīgo Indriķi, Blaumani, Brigaderi. Un bērni ne tikai atsaucās tam visam bez lielas brēkas, bet paguva pat iejusties latviešu valodā ar pietiekamu mīlestību, lai pierakstītu savu «literāro almanahu» – pat ar dzejoļiem. Jāņos šie bērni vainagiem galvās pusnaktij – un ziemas saulgriežos saģērbušies ķekatojas. Regulāri notika arī profesionālas teātra izrādes, koncerti, dievkalpojumi, dziesmu un sporta svētki, rakstnieku rīti un vakari. Tā šīs bēgļu nometnes Vācijā patiesi šķita «mazās Latvijas».
Turpat tuvējā Hohfeldas nometnē mūsu skoliņas absolventiem bija iespēja izglītību turpināt latviešu ģimnāzijā – un pēc tam, ja bija dūša, varēja doties uz Baltijas Universitāti Pinebergā – pie Hamburgas. Pats uz to posdamies, pa vakariem kavējos privātstundās pie laulāta Rīgas klasisko filologu pāra – un pavasarī Hohfeldas latviešu ģimnāzijā kā eksterns nokārtoju pilna vidusskolas kursa eksāmenu latīņu valodā – institūta programmā tas bija trūcis. Pats vēl lāgā neticēdams, puslīdz brīvi – tikai ar vārdnīcu līdzās – nu varēju lasīt oriģinālā Vergiliju, Horāciju, Ovidiju, Katullu.
Tai pašā laikā ar Jautrītes privātstundām aizvien intīmāk iedzīvojos arī vācu dzejā, sāku tulkot šo to no klasiķiem un kādus pēckara debitantus. Bet kā īsāko iedvesmu atklāju Raineru Mariju Rilki. Iespaids no oriģināla bija pavisam kas cits nekā no Latvijas reiz lasītiem Friča Dziesmas atdzejojumiem. Atskārtu, ka Rilkes orfejisms kaut kur dziļumos sasaucas ar Čaku – un jutos atkalatradies. Bet ikdienā sirdi un prātus plosīja neziņa – kas notiks ar Latviju? Kas notiks ar mums? Izlauzās tāds kā brēciens: «Cik ilgi klīdīsim kā ezers gaisos?» – un no tā mans pirmais trimdā publicētais dzejolis «Lubāna teika». Toreiz vēl pat iedomāties nejaudājām, ka visu mūžu lemts būs pavadīt svešumā.
Dzejolis parādījās 1945. gada Ziemsvētku numurā nedēļas laikrakstā Latvju Domas. To bija izlolojis un turpat Hohfeldas nometnē rediģēja Arturs Baumanis, brīvvalsts laika Rakstniecības un teātra muzeja pārzinis, žurnāla Raksti un Māksla redaktors. Agrīnajos gados viņš periodikā bija publicējis arī dzejoļus, itin novatoriskus, bet emigrācijā aizšķetināja līdz galam jau Latvijā aizsākto kapitāldarbu Hernhūtieši. Šo mūsu rakstu rūķi un savā vienkāršībā smalko savdabi iznāca savā vienkāršībā smalko savdabi iznāca iepazīt, kad viņš sarunāja mani avīzei par korektoru un piepalīgu redakcijas darbā – jo īpaši pie skolu vajadzībām pasāktā laikraksta pielikuma Jaunatnei. Tajā ik nedēļas parādījās kaut kas no mūsu literatūras klasikas – gan dzeja, han proza, gan lugas. Skolās – un ne tikai tur vien – ik pielikuma numurs bija kā izsalkušiem maizes cepiens.
Latvju Domu sakarā sapazinos tuvāk arī ar savu Haunštetenes kaimiņu – rakstnieku un mūziķi Knutu Lesiņu. Šis divu mūzu svaidītais saņēma mani ar asprātībām un jokalām, no kurām attapies nebija pa jokam – visvisādos līmeņos – tieši tāpat, kā lasot viņa Janku muzikantu, romānu par Rīgas trīsdesmito gadu bohēmu, kurš tadpat gāja Latviju Domu slejās. Tā aizsākās draudzība, kas turpinājās līdz pat šai dienai.
Pa starpu sākām ar Jautrīti braukāt uz Augsburgu. Smagi sabumbotā Šeclera palasta ģindenī pusspokaini izbaudījām pirmās pēckara koncertsezonas premjeru: simtiem plīvojošu sveču gaismā eleganta kamermūzika elegantā rokoko zālē – vienīgajā, kas ēkas graustā atlikusi. Bet arī tas jutās it kā atsākums – plaiksnījās miņā skaistie koncerti vācu gados Jelgavas pils elegantajā baroka zālē.
Un iepazinām un iemīlējām Minheni. Bet, lai cik tas paradoksāli, visvairāk kā mājās sajutāmies Alpu kalnos – vieni paši – sniegam krītot. Tur iedvesma vairākiem dzejoļiem – vai veselam ciklam, bet tie nu pieder citai ērai – tāpat kā sonetos izkaldinātie tālāka norēķini pašam ar sevi (kaut kā Arvīda Švābes tālāka sonetu uzurdīti).
Bet tas – tas ar mani pašu kā likts norēķinājās atkal reiz Liktenis. Un tas atkal notika uz sliedēm – tikai šoreiz tās bija tramvaja sliedes, ar Jautrīti no kāda koncerta mājās braucot. Pamodos slimnīcā ar iedragātu galvaskausu – un dakteri ieteica kādu laiku dzīvot piesardzīgi.
Tad nu likās, ka ar studēšanu nebūtu prātīgi riskēt, – un tā vietā izlēmu beidzot dienēt – dienēt «melnajos». Par tādiem tika iedēvēti amerikāņu armijas tolaik vervētie baltiešu darba rotu brīvprātīgie, kam piešķīra melni krāsotas jeņķu uniformas. Nometnes trūcīgā iztika daudzus bija sākusi graust – un ne tikai fiziski. Visgrūtāk samierināties nācās vīru galvām. Dienēšana «melnajos» ar izredzēm ģimenei ko lielu piepelnīt likās īstais glābiņš. Pieteicās «melnais tūkstotis» – arī vairāki kolēgas – un, viņa avīzei bankrotējot, pat Arturs Baumanis, tāpat kā es, par tulku. Kādā citā darba rotā, kā vēlāk dzirdēju, bija dienējis trimdas dzejas jaunais brīnums Andrejs Pablo Mierkalns. Mums nekad neiznāca tikties, bet viņa draiskais «mīlas universs» man iepatikās. Un atceros, ar kādām ovācijām un sajūsmas saucieniem Pablo dzeju 1960. gadā uzņēma pārsimt trimdinieki Ņujorkā. Padzirduši, ka viņš Francijā sasirdzis, bijām sarīkojuši viņam «glābšanas akciju». Par šo mūsu «jampampu» laikrakstā Laiks tika reportējis bijušais zaļvārniešu «jampampu» prefekts – dzejnieks un redaktors Ēriks Raisters. «Par pēcpusdienas «naglu», » viņš pacilāts vēstījis, «izvērtās 9 jauno literātu runas koris, Jāņa Krēsliņa iepriekšējā vakarā iestudēts, kas ar iejūsmu un aizrautību noskanēja fragmentu no Mierkalna «Apburtās Jūras» – ar attiecīgām intonācijām un orķestri imitētājiem saucieniem, izpelnoties nedalītu piekrišanu.»
Pablo man savā pateicības kartītē rakstīja: «Draudzība un sportiskums lai mūs pavada jaunas, teiksmainas poēzijas daiļradē!» Nupat atskārtu, ka ar Pablo esmu izglābies no kavēšanās pie beidzamiem mēnešiem Vācijā, – un par to nu nebūtu lieku sirdsapziņas pārmetumu, nepavisam. Bet reizē esmu arī lēkšus pārlēcis pāri Amerikas sākuma gadiem, it kā arī tos nebūtu vērts pat pieminēt, – un tā tas gluži nav: kur un pie kādiem ļaudīm mēs 1950. gada pavasarī Amerikā nonācām, tas izrādījās vistiešākais ceļš uz Elles ķēķi.
Mūsu aizbildnis bija gaišs un sirsnīgs luterāņu mācītājs mazmaziņā zemnieku ciematā Ņujorkas štata dienvidrietumos. Uzzinājis, ka viņa izgatavotajam «laukstrādniekam», kāds es pēc ieceļošanas papīriem skaitījos, prāts uz skološanos, viņš tūdaļ ieteica Upsalas koledžu Ņūdžersijā, savu alma mater. Un atklājās, ka šī Upsalas universitātes aizjūras atvase atrodas it piemīlīgā pilsētu rajona nostūrī, kas saucās Austrumapelsīns jeb Īstorandža (East Orange) – pusstundas braucienā no Taimsskvēra, respektīvi, Elles ķēķa.
Man toruden gan pagāja viss pirmais semestris un vēl puse no nākamā, iekams paguvu tur nokļūt. Ar vasaras mēnešos kādā mehāniskā darbnīcā iepelnīties dālderiem un vēl «stipendiju» no tiem dālderiem un viņas mātes (viņas abas mācītājs iekārtoja pie sevis darbā kādā luterāņu veco ļaužu un bāreņu namā) – ar to tik tikko pietika pirmajai skolas naudai – iztikai un bērniņu kambarim kādā studentu īres mājā vajadzēja piepelnīties kaut kā pa nedēļas nogalēm. Koledžā iedzīvojos viens divi – ar maksimālu priekšmetu skaitu manas dienas un naktis pagāja tādā kā mācīšanās reibonī. Bet tālaika dzejoļi (tie visi pieteicās kā nosapņoti), tie pavēra ko citu – kaut vai:
Istaba lēstekās viz –
vai šai ledainā naktī raudājis biju?
Nolaužu vienu
un palaižu
virpās
pa grīdu –
kā lāstekas skan,
gluži kā meiteņu smiekli!
Šo svešatnes rēgainību (kāds cits toreiz nosapņots dzejolis sākās ar rindām: «Es mītu milzīga tukša angāra vidū,/ko nekad nav sildījusi cilvēka elpa… » – un vēl cits: «Ielas vairs nav, kur soļi nejūk,/ar aklā seju/no tumsas sev iznirstu pretī/netīrs/dubļiem no Latvijas ceļa… »), to gluži izkliedēt nejaudāja pat manas meitenes pārcelšanās Ziemsvētkos pie manis uz Austrumapelsīnu. Biju nupat sagādājis eglīti, kad ārdurvīs sadūros ar mājas saimnieku. Draudzīgs kā vienmēr, viņš vēlējas priecīgus svētkus, bet tad, eglīti uzskatīji, piekodināja: «Tikai nekādā ziņā nededziet īstas svecītes – tas pret noteikumiem… » Pirmoreiz mūžā sēdējām tad tovakar pie gluži citādas eglītes, nekā parasts. Vēlāk naktī tapušas šīs te četrrindes:
SVĒTĪŠANA
Zilas elektriskas spulgas
egles zaros šovakar,
Lai! Bez atmiņu es raugos
Tā kā kosma zilgumā
šajā gaismā. Ne man draugos,
ne ar’ mani ienīst tā.
Kristus? Mīla? – Viss reiz bija.
Kad? Pirms mūžiem? Kur nu tu?
Spulgas manās acīs sijā
kosma zilgmi mirušu.
Janvāra sākumā Jautrītei atradās darbs –kādā apdrošināšanas sabiedrībā pie kartotēkas. Viņa tur mēnesi nepelnīja vairāk nekā es pa nedēļas nogalēm, bet pats minimums par abiem nu bija nodrošināts – lielāko robu budžetā joprojām iecitra istabas īre. Un tad mājas saimnieks ievaicājās, vai mēs nebūtu ar mieru reizi nedēļā apkopt studentu istabas, – kā atlīdzība mums apakšstāvā tiktu vesels divistabu dzīvoklis ar virtuvi un vannas istabu – pirmo reizi kas tāds šī laulātā pāra dzīvē, bezmaz jau buržuju standarti!
Pacilāti ievācām savus maisus un koferus tukšajās istabās. «Visā dzīvoklī vienīgais mēbeļu gabals,» – tā Jautrīte atceras savā tālaika hronikā, «izrādījās balta kumodīte vannas istabā. Kad pirmajos vakaros gribējās vēl kādu brīdi palasīt un parunāties, viens no mums sēdēja uz kumodītes, otrs uz poda sēdekļa. Tur bija gaiši un omulīgi – virtuve un istaba bija tumšas un tukšas, vienā tikai matracis uz grīdas.»(3)
Kādas iespējas mums kā šīs mājas pārziņiem pavērās, to īsti aptvērējām tikai tad, kad bijām sapazinušies beidzot ar latviešu rakstu ļaudīm Ņujorkā. Tas notika 1951. gada marta sākumā – pazemī4. Svarīgi saposušies – es pats solīdu platmali galvā – bijām ceļā uz Bruklinu – uz Bruno Skultes tikko komponēto «DIEVS, TAVA ZEME DEG»Bruklinas Akadēmijas kolosālajā zālē. Izdevēja Helmāra Rudzīša atmiņu grāmatā lasāms, ka tur bijis 2500 cilvēku. Bet mūsu atmiņā palikuši vienīgi divi – tie, ar kuriem viens smaidīgs – svētdienīgi saposies, solīdu platmali galvā – bija rakstnieks Nikolajs Kalniņš – ar viņu bijām tikušies Vācijā. Un viņš mūs nu sapazīstināja ar savu kompanjonu – tikpat smaidīgu, tikpat svētdienīgo uzposušos, tikpat solīdu platmali galvā. «Dzejnieks Linards Tauns,» Nikolajs pamāja, «un dzejnieks Gunars Saliņš ar kundzi Jautrīti.»Tik formāla, tik eiropeiska – reizē tik sirsnīga sastapšanās.
Nikolajs ar Linardu mita toreiz Menhetenes katoļu koledžā (kaut kur divsimtās ielās) un skaitījās tur «higiēnas profesori» – atbildīgi par tīrību. Mēs viņus tur apciemojām nākamajā sestdienā. Viņu istabiņā pie vīna glāzes pirmoreiz Amerikā tā kā atvilku elpu. Nikolajs – kopā ar filoloģi Magdalēnu Rozentāli – vadīja toreiz arī Ņujorkas literāro pulciņu, un viņu organizētā saietā Bruklinas draudzes mājā aprīlī sapazināmies ar Mudīti Austriņu un Andru Kadili – viena referēja par sirreālismu, otra par eksistenciālismu. Pēc sanāksmes labs bariņš ļaužu – starp tiem dzejnieks un vēsturnieks Jānis Krēsliņš un neatkarības laika literārā žurnāla Daugava pēdējais redaktors Jānis Kadilid ar kundzi Aleksandru. Kadiļu pāris nākošajā nogalē uzaicināja visus jaunos rakstu ļaudis pie sevis. Ar to iesākās aizvien biežākas saiešanas – gan Ņujorkā, gan pa nedēļas nogalēm pie mums. Un, tā kā mūsu īrnieki, semestrim beidzoties, bija pazuduši, tad bija mums atliku likām istabu, kur ciemiņus pret rīta gaismu guldināt.
Nezinu, kā visu to izdevās apvienot, bet pēc pirmā semestra Upsalā saņēmu koledžas «Prezidenta stipendiju» un vēl pēc diviem – bakalaura grādu psiholoģijā. Tas diemžēl nenozīmēja, ka kvalificētos kaut cik apmaksātam baltroča darbam, nemaz nerunājot par kaut ko savā profesijā. Lai segtu tālākās studijas – un lai kaut kas tiktu tai dvēselītei, kas nupat bija pieteikusi mums savu eksistenci, – izšķīros atsākt priekš gada pamesto karjeru mehāniskā darbnīcā. Divreiz nedēļā visas galodiņas un tecilas apstādināju agrāk, nekā parasti, – un pēc piecām minūtēm jau sēdēju vilcienā uz Ņujorku – lai noķertu vakara lekcijas Jaunajā skolā (The New School for Social Research). Šo universitāti – pašā Greničas Vilidžas sirdī – bija uzsapņojuši progresīvi Eiropas akadēmiķi, kas Amerikā bija ieradušies kā politiski bēgļi. Tur allaž notika arī visādi sarīkojumi plašākai publikai – gan koncerti, gan autorvakari.
Kad divi semestri bija uz turieni nobraukāti, Upsalas psiholoģijas departaments aicināja mani atpakaļ par lektoru. Vēl pēc gada, pie māstera grāda ticis, dabūju štata vietu tuvējā valsts koledžā. Sākumā lekcijas tur iekrita ik pa dienu, ir vakaros – bija ko turēt. Bet ar gadiem stundu plāns izkārtojās tā, ka mani fesora pienākumi aizņēma vairs tikai nepilnas trīs dienas nedēļā.
Skoloties bija atnākusi arī Jautrīte – un drīz vien jau bija man līdzās un tad jau garām: viņa doktorējās ģērmaņu filoloģijā ar tēzi Maksi Frišu (Max Frisch). Visu studiju laiku viņa bija turpinājusi strādāt – un pa vidu vēl laida pasaulē mūsu bērnus – Lari, Lailu un Lalitu. Laris, beidzis Jēlas un Harvardas universitāti, tagad mācītājs Ņujorkas latviešu draudzē. Laila, beigusi Ņūinglandes konservatoriju un Ņujorkas valsts universitāti, operdziedātāja, kas koncertējusi kā Amerikā, tā Eiropā, arī Rīgā. Lalita, beigusi Vasāras koledžu un Karltonas universitāti Otavā, psihoterapeite. Visi trīs bērni mācījušies latviešu papildskolās un vasaras kursos un runā latviski – arī mazbērni, visi četri. Atceros, ar Lalitu no slimnīcas atgriezusies, Jautrīte jau trešajā dienā devās uz semestra gala eksāmeniem… Pēc doktorēšanās arī viņa tuvējā koledžā dabūja profesores vietu.
Kā tas viss bija iespējams? Par to visus tos gadus gādāja Jautrītes māte – ne velti mazbērni viņu bija iesaukuši par Aciņu. Kaut paklusas dabas, viņa izrādījās it pieņēmīga arī pret dažkārt paskaļo bohēmu, kāda mūsmājās tais gados nācās piedzīvot, jo īpaši, kopš bijām tikuši paši savā pajumtē. Un tas sakrita ar latviešu invāziju Elles ķēķī.
Jā, kas bija Elles ķēķis?
Uz Hadsonas pusi no Taimsskvēra – šis rajons reiz bijis slavens gangsteru kaujas lauks – angliski Hell’s Kitchen. Kad ap piecdesmitiem gadiem tur sāka lasīties kopā latviešu rakstu un mākslinieku ļaudis, no senās slavas bija atlicis vairs tikai nosaukums. Tam netrūka savas pievilcības, taču reklāmai būtu derējis labāk, ja rajons sauktos Eņģeļu, par Debesu vai tamlīdzīgu ķēķi, ja vispār tam vajadzēja būt ķēķim. Nezinātāji iztēlojās trakas uzdzīves vietas un nez ko. Īstenība bija drusku savādāka.
Kaut netālu no Taimsskvēra, Elles ķēķis bija pasaule par sevi – ar veciem sešstāvu īres namiem, ar sīkiem, lētiem veikaliņiem, ēdnīcām, tavernām, ar Pestīšanas armijas, ar «Jesus Saves» iestādījumiem, ar jūrniekiem, ar «saules brāļiem» uz ielām, ar portorikāņu un melno pusaudžiem, ar Hadsonas ostas, ar zivju un ēdienu smaržu, ar dvesmām no augļu un dārzeņu grēdām visgarēm 9. avēnijai, ar smakām un māvieniem no ostmalas lopkautuvēm, ar okeāntvaikoņu miglas sirēnām ielu trokšņiem un dunoņai cauri no dokiem, ar Linkolna tuneļa satiksmes gūzmu, ar autobusiem pa viaduktu līčulokiem no termināla jumtiem vai ceļā uz tiem – tāds iebraucot jautās Elles ķēķis: nošķirts, bet tuvu satiksmes maģistrālēm un tuvu it visam, kas Ņujorkā notika.
Un mēs bijām jauni un kāri – un gājām un baudījām. Bet vai tas bija Džoisa Uliss naktspilsētā ar Zero Mostelo Greničas vilidžā jeb vai «putniņi» turpat piecdesmitajās ielās, Ondulīne ar Odriju Hepbernu Brodvejā vai Džeroma Robinsa New York Export: Opus Jazz, viduslaiku vai elektroniskās mūzikas koncerts, tūre pa Madisona avēnijas galerijām, cēliens publiskajā bibliotēkā pie Domu vai Daugavas sējumiem, Dāma Edīte un Osborns Sitves žīdu «imkā» vai Roberts Frosts Jaunajā Skolā – beigās mēs allaž piestājām Elles ķēķī. Iecienītas vietas bija Seglu bārs, Apaļais logs vai vecā Colonial Tavem, kuru pārkristījām par Torņkalnu – pēc pazīstamās Rīgas priekšpilsētas. Tur vai jebkurā stundā varēja sastapt kādu latviešu literāru, gleznotāju, mūziķi, kādu rakstu un mākslu entuziastu. Lielākās latviešu sarīkojumu reizēs, kā dziesmu svētkos, tautieši tur bija pārsvarā. Citreiz sazvanījušies devāmies taisnā ceļā uz gleznotāja Frīdriha Milta pagraba darbnīcu, viņa kaķu valstību, vai – visbiežāk – kāpām augšā pie Linarda Tauna viņa piektā stāva dzīvoklītī.
Kas šais īres namos iegriezies, tas zinās, ka tie nebija vispoētiskākie mājokļi, vismaz ne parastā nozīmē: zigzagu betona kāpnes ar dārzu, ar nobirām no atkritumlifta šahtas, ar vircotu ēdienu smakām, ar skaļām balsīm spāņu, poļu, lauzītā angļu mēlē no dzīvoklīšiem. Dažs labs brīnījies, kālab no visiem rajoniem Ņujorkā bijis jāizvēlas taisni šis. Ko lai saka? Veselam kvartālam Elles ķēķī par tādu kā namziņu kapteini bija uzstrādājies gaišs un labestīgs latviešu cilvēks – Brunis Igals, un viņam bija vājība pret mūzu kalpiem. Viņa lizdās īres maksas bija niecīgas, kaut ar Taimsskvēra uguņiem logos. Ja apdomā, tur bija daudz no tās vides, kādu savā laikā apdziedājis Aleksandrs Čaks, – varbūt arī tāpēc šis Ņujorkas nostūris mums likās gluži mājīgs. Namu ielokā starp 41. un 42. ielu 10. avēnijas rietumos uz dzīvi iekārtojās rakstnieks Nikolajs Kalniņš (Linards sākumā mita ar viņu vienā istabā), Igala piepalīgs gleznotājs Frīdrihs Milts, grafiķis Vilis Krūmiņš, fotogrāfs Bruno Rozītis, visu mākslu mīļotājs Vilis Osītis, vēsturnieks Vitolds Kalniņš, alias Vitauts Kalve, u.c. Vēlāk daži no viņiem pārcēlās citur, daži aizgāja viņsaulē, bet Elles ķēķis vēl ilgi palika mūsu «enkura vieta». Tur pa tiem gadiem izciemojušies ne vien Ņujorkas un apkārtnes, bet arī no tālienes, no visādām pasaules malām iebraukuši latviešu literāti un mākslinieki. Te varēja uzsūkt Ņujorku un tomēr palikt par sevi. Tā Elles ķēķis bija itin kā latviešu republika republikā, vēl jo īpašu tādēļ, ka mūsu vidū apgrozījās veterāni ar Rīgas laiku bagāžu.
Elles ķēķa saiešanās jo bieži klāt bija Rita Gāle, šad tad Baiba Bičole – abas mums kaimiņienes Ņūdžersijā. No Kanādas laiku pa laikam ielidoja torontiete Aina Zemdega, no Londonas pāris reižu Velta Sniķere, no Losandželosas Olafs Stumbrs, no Itakas Modris Zeberiņš. Rita Liepa Elles ķēķī inspirējusies skicei «Dzejnieka istabas» – un Mudīte Austriņa vienam no saviem «baletiņiem». Vēlos piecdesmitos uznira Roberts Mūks, Irēne un Voldemārs aveni un no Vācijas tikko kā ieceļojis Salaspils koncentrācijas nometnes veterāns un baletomāns Viktors Neimanis. Viņa sirdsdāma Aina Kraujiete Elles ķēķa nabaga trubadūrus apdzejoja no labvēlīga tāluma. Kā «iekšējais disidents» no sākta gala pamatsastāvā figurēja Jānis Krēsliņš.
Elles ķēķī tā lielāko tiesu bija Linarda šaurā lizda – ar divi lažām un vecu, omulīgu rakstāmgaldu, ar grāmatu kaudzēm uz grīdas – kur salasīja un nakti nosvinēja reizēm lērums ļaužu. Tika dziedāts un skaļi runāts, tika rauti no kabatām ārā jaunākie opusi, dzerts šampanietis no mūzas kurpītes. Linards – vieninieks, bez ģimenes – varēja būt laisīgs namatēvs.
Ja arī plašākās pulcēšanās reizēm pie Linarda un manās mājās pāri upei Ņūdžersijā vai citur sanāca līdz trīsdesmit cilvēku – kā Jāņos vai Gunti Zariņu no Anglijas sagaidot, tā dēvētā Elles ķēķa dzeja dzima intensīvā izmaiņa galvenokārt starp mums diviem – Linardu un mani. Mums abiem patika seansi nakti cauri, divatā lasot visvisādu dzeju – gan svētā nopietnībā, gan debešķīgi jautri, gan gluži «hilariozi», kā Linards mēdza izsaukties. Un pa vidu izdziedāšanās un visas iespējamās un jo sevišķi visas neiespējamās runas un līksmošanās. Atgadījās arī, ka līdzīgi nonakšņojām ar kādu viesi no tālienes vai kādu no Elles ķēķa mūzām. Šāda mūza katrā ziņā bija «dzejnieka meitiņa» Mudīte Austriņa. Ar viņu visīstenāk apjauta Bretona vārdus, ka tikai brīnumainais ir skaists. Viņas mājoklis Ņujorkā bija itin kā klētiņa – klētiņa ar pūra lādi – ar pūra lādi un zelta putniņu. Bet tas nebija sirreālisms, ne mums. Tas bija pasaku reālisms.
Mūsu saspēle ar Linardu visdrudžainākā izvērtās laikā, kad tapa mūsu pirmās grāmatas – man Miglas krogs un citi dzejoļi (1957), Linardam Mūžīgais mākonis (1958). Tikāmies vai sazvanījāmies jebkurā dienas vai nakts stundā, lai tikai nolasītu viens otram jaunāko dzejoli. Lielā sirsnība to aprakstīja mūsu draugs – Elles ķēķa bohēmas zvaigzne Teodors Zeltiņš. Ar Teodoru pulkā tika aizvadīti dziesmu svētki, gadskārtējās preses balles, gadskārtējie karnevāli un neskaitāmi rakstnieku rīti un vakari – dažnedažādos latviešu centros. Tai laikā allaž sanāca pilnas zāles.
Bet tad – sešdesmito gadu sākumā – aizvien spēcīgāk Elles ķēķi bija samanāma kāda dobja, kāda draudīga rezonanse. Tikšanās kļuva retākas – retākas un rēgainākas. Linardam tai laikā radās tādi dzejoļi kā «Van Goga kartupeļu ēdāji», man – «Kādu bēru muzikanti». Un tas pēkšņi notika tas, ko neviens nebija sagaidījis: 1963. gada 30. jūlijā kādā Menhetenes aptiekā Linards sabruka ar sirdstrieku. Viņa pēdējais dzejolis saucās «Lamentācija par pasaules riņķošanu».
Fiziski Elles ķēķis Ņujorkā turpināja eksistēt vēl ar Milta mājokli un pāris taivernā, kur kādi pa reizei vēl uzradāmies.5 Vasarās rituālas satikšanās vēl notiek pie Linarda urnas vietas latviešu Brāļu kapos Katskiļos – ar dzejas skaitīšanu, ar kādu dziesmu, ar sveces plīvošanu tumsā. Turpat līdzās balojas piemiņas plāksne sēri bezbēdīgai Elles ķēķa hronistei Beatrisei.6 Un drusku tālāk glezniķim Sigurdam Vīdzirkstem – no viņa melnajām saulēm iedvesma manas otrās grāmatas tituldzejolim. «Lai lēkā debess ēkā!» vēl dzirdu viņu nosaucamies.
Gadu pēc Linarda nāves trimdas rutīnu saviļņoja jauns pasākums: ar mudi «Kalnā kāpu klausīties/Kas ar manu tēvu zemi», Bruno Rubesa uzsapņots, izšķīlās Divreizdivi – intensīvi latviskās izglītošanās kursi trimdas jaunatnei. Pats tur vairākas reizes sabiju par lektoru literatūras pudurī. Pārcilājām gan «literāro mantojumu», gan pašu jaunāko trimdas un mājinieku rakstos, un kursantus visvairāk ieinteresēja tieši visjaunākais – ja arī vakaros pie ugunskura viņi stundām varēja dziedāt tautasdziesmas.
Un tad 1967. gadā – pēc tautsaimnieka Jāņa Gaiguļa burvja mājiena – dibinājās Apvienība Baltiešu Pētījumu Veicināšanai – AABS7. Tā mūsu lietu ienesa starptautiskā forumā. Tiku tur referējis par Vizmas Belševicas Indriķa poēma, par Imanta Ziedoņa epifānijām, par Jura Kronberga un Jāņa Rokpeļņa dzeju, par Dzintaru Sodumu.
Viens no visrosīgākajiem asociācijas galvgalā bija Ivars Ivasks. Rīgā dzimis igauņu cilm4es dzejnieks un literatūrvēsturnieks, kas tieši tad bija kļuvis par atbildīgo redaktoru Oklahomas universitātes starptautiskajam žurnālam Books Abroad. Viņš tajā tūdaļ uzsāka īpašu baltiešu nodaļu, un tur recenzētas vai visas zīmīgākās mūsu togadu grāmatas – tiklab trimdas, kā Latvijas apgādu publikācijas. Ivars ar savu dzīvesbiedri Astrīdu Ivasku, tika arī ciemojušies pie mums Glenridžā. Jo īpaši atmiņā reize, kad viņi piestāja mūsmājās atceļā no Somijas. Pie mums no Teksasas nupat kā bija ielidojusi Ilze Šķipsna, un, no sava tankkuģa Ņujorkas ostā «nomontējies», uz vakariņām pieteicās arī rakstnieks-jūrbraucējs Egons Spēks no Zviedrijas. Tas bija kaut kas!
Septiņdesmitos gados ārzemēs ciemoties sāka arī rakstu ļaudis no Latvijas. Bijām jau sekojoši puslīdz visam, kas Latvijā tika publicēts, – un pa kumosam no tā it regulāri pārķēra žurnāls Jaunā Gaita. Un tad 1975. gada vasarā tikāmies beidzot ar kādiem Rīgas rakstu brāļiem vaigu vaigā. Tas bija Florefas 10. gs. Klosterī Beļģijā, kad tur noslēdzās latviešu jauniešu vispasaules kongress: rīdzinieki bija aicināti uz neoficiālo «pēcspēli». Vēlāk vairākkārt laimējās paciemoties arī ar rīdziniekiem, kas bija tikuši izbraucienos uz Ņujorku.(8)
Uz Latviju ar Jautrīti atgriezāmies 1976. gadā. Brauciens atbalsojās manās dzejoļu krājumā Satikšanās, vistiešāk nodaļā «gar sirdi nomutuļo/Baltijas jūra». Bet, ja domā, kas gan cits, ja ne Latvija, ir bijusi visa šī mūsu dzejošana svešumā. Tikai dzeja, dzeja un mīlestība var noburt mūs un paglābt mūs no nāves.
PIEZĪMES
1. Pie šī dzejoļa rašanās esmu pakavējies tādā kā pašintervijā, kas publicēta žurnālā MĒS (nr. 2, 1962). Citēju – vietām īsinātu – tās sākumā:
Bija silta un apmākusies aprīļa diena, Ņujorkas nami aiztinušies zemā dūmakā. Sāka līņāt. Pa asfaltu soļus sperot, iešāvās prātā, ka kaut kur laikam dīgst pirmā zāle. Bija uz mēles atgādināt to diviem citiem dzejniekiem, kas gāja man līdzās, bet tā vietā pārbraucu ar roku zodam un – sev pašam par brīnumu – teicu: «Tāds lietus, ka bārda dīgst… » Otrā rītā atmiņa apmeta kūleni un uzrakstījās dzejolis «Pilsētā pavasaris»:
Kādu dienu, kas līņāja
silta un maiga,
es jutu – uz zoda,
es jutu – uz vaiga
ne bārda,
bet pirmā zāle man dīgst.
Tad atradusi īsto vietu! –
pukojos un kā mācēju
vairījos pretīnācēju.
Te, kad jau taisījos pazemē pazust,
viegliņām kāds saņēma mani zem paduses:
«Cik tu gan nesaprātīgs!
Kur zāle lai citur pilsētā dīgst,
kad tai jādīgst, –
uz akmeņiem?»
Paskatījos:
viņam uz vaiga
arī zaļoja
zāle maiga
un plauka pirmās vizbulītes…
Bij pilsētā pavasaris.
Kad dzejoli vēlāk nolasīju kādās viesībās, pāris dāmu ne bez līdzjūtības apvaicājās, cik ilgi paejot «kaut ko tādu» izdomāt. «Necik,» jau gribēju atbildēt, «dzejolis radies uz ielas stūra.» Bet tai brīdī dzirdēju kādus pieminam dzejnieci Zinaīdu Lazdu. Atmiņā kaut kas nozvārojās, un es vaicātājām atteicu: «Gadus divdesmit.» Zinaīdas Lazdas vārds pēkšņi bija licis atskārst, ka dzejolim varbūt sakars ar dzejnieku vakaru Jelgavas Skolotāju institūtā – 42. vai 43. gadā. Institūta direktors Ernests Aistars dzejnieku apsveikšanu bija uzticējis dažiem literārā pulciņa dalībniekiem Tās dienas rītā viņš mums iedeva apsveikuma runas, ko iemācīties no galvas, un svinīgus tīstokļus. Uz tiem institūta mūzikas skolotājs Jēkabs Mediņš bija uzrakstījis savas tikko komponētās dziesmas ar gaidāmo dzejnieku tekstiem. Man tika Zinaīdas Lazdas tīstoklis ar dziesmu «Pirmais zaļums»:
Agrās zāles pirmais zaļums
Runā klusus, klusus vārdus,
Klusi apklāj miklo zemi.
Apdziest trokšņi, apdziest skaļums…
Paklusām lūkoju izsvilpt arī meldiju. Te jutu, ka direktors Aistars apstājies manā priekšā un mani ļoti cieši nopētī. «Bet to bārdu,» viņš mani beidzot tēvišķi uzbildināja, «to nu gan līdz vakaram vajadzētu nopļaut.» Tai pēcpusdienā, agrīnās zāles meldiju dungodams, tad nu skuvu savu agrīno bārdu.
Vai tas būtu man plaiksnījis miņā, kad turpat pēc divdesmit gadiem ar draugiem klīdu pa Ņujorku? Tanī brīdī to neapzinājos, arī rakstot nē. Bet tā būs bijis. Zinaīdas Lazdas maigā un nopietnā zāle būs man savijusies kopā ar tikpat maigu, bet ne tik nopietnu bārdu.
2. «United Nations relief Rehabilitation Administration». Bēgļu nometnēs Vācijā populārs kļuva kāda krievu bēgļu teiciens: «Kuda UNRRA, tuda ja!» («Kur UNRRA, tur es!»)
3. No šīs hronikas (tā saucas «Pagājušo pašķirstot!») lielākā tiesa manas faktuālās informācijas.
4. Angliski subway – apakšzemes vilciens jeb metro.
5. Kopš Elles ķēķis tiek pārbūvēts un uzposts, tas pārdēvēts par Klintonu (Clinton)…
6. Dzintra Kalniņa, dz. Kociņa – Laika slejās viņa ar Beatrises vārdu publicēja feļetonus.
7. Association for the Advencement of Baltic Studies.
8. Jā, tolaik, tā šķita, ciemojās tikai rakstu brāļi un rīdzinieki – neviens rakstu māsas, nevienas rīdzinieces…
un es sevī dzirdu pulgas:
– Kā tā svētkus svētīt var? –