Sētsvidus idille Ņujorkā…

Neskatoties uz to, cik daudz cilvēku līdz pat šim brīdim ir bijuši grupējuma Elles ķēķis dalībnieki, nevar aizmirst šīs brālības aizsācējus – Gunaru Saliņu un Linardu Taunu. Šo divu jauniešu degsme un radošais gars ir iemesls, kāpēc šī kopiena uzņēma apgriezienus.
Ņujorkā 20. gadsmita 50. gadu sākumā ieradās liela daļa latviešu, jo ASV tajā laikā bija viena no pirmajām valstīm, kas uzņēma imigrantus darbaspēka nepieciešamības dēļ.
Šo imigrantu vidū bija arī G. Saliņš un L. Tauns. Ņujorkas apkaime, Elles ķēķis (The Hell’s Kitchen), bija īsta vieta, nevis apzināti izvēlēta identitāte šai radošo cilvēku grupai – Linardam Taunam, Gunaram Saliņam, Jānim Krēsliņam, Baibai Bičolei, Ainai Kraujietei, Ritai Gālei, Teodoram Zeltiņam, Nikolajam Kalniņam, Sigurdam Vīdzirkstem un Frīdriham Miltam.
Elles ķēķis bija pasaule par sevi – ar veciem sešstāvu īres namiem, ar sīkiem, lētiem veikaliņiem, ēdnīcām, tavernām, ar Pestīšanas armijas iestādījumiem, ar jūrniekiem, ar “saules brāļiem” uz ielām, ar portorikāņu un melnādaino pusaudžiem, ar Hadsonas ostas, ar zivju un ūdeņu smaržu, ar dvesmām no augļu un dārzeņu grēdām visgarām 9. avēnijai, ar smakām un māvieniem no ostmalas lopkautuvēm, ar okeāntvaikoņu miglas sirēnām, ielu trokšņiem un dunoņai no dokiem, ar Linkona tuneļa satiskmes gūzmu, ar autobusiem pa viaduktu līkločiem no termināla jumtiem vai ceļā uz tiem… Nošķirts, bet tuvu satiksmes maģistrālēm un tuvu it visam, kas Ņujorkā notika… Ķēķinieku iecienītas vietas bija Seglu bārs, Apaļais logs vai vecā Colonial Tavern, kura tika iekristīta par Torņakalnu – pēc pazīstamās Rīgas priekšpilsētas.
Kad G. Saliņš iepazinās ar L. Taunu, viņi ātri vien atrada kopīgu valodu un sāka aktīvi komunicēt, kā arī dalīties dzejas iespaidos un ar uzrakstīto. Viņi divatā lasīja visvisādu dzeju – gan svētā nopietnībā, gan debešķīgi jautri. Un pa vidu visam šim dzejas lasīšanas laikam viņi tika izdziedāties un izsmieties.
Šis laiks abiem dzejniekiem ir bijis īpaši ražīgs – G. Saliņš un L. Tauns laida klajā pēcāk atzinīgi novērtētus dzejoļu krājums. “Miglas krogs un citi dzejoļi” (1957.g., G. Saliņš), “Mūžīgais mākonis” (1957.g., L. Tauns).
Ik dienu viņi abi sazvanījās un viens otram lasīja tās dienas izdomāto dzejoli, bet dzejoļus apkopoja viņu tuvs draugs – Elles ķēķa bohēmas zvaigzne Teodors Zeltiņš. Laikam ejot, sešdesmito gadu sākumā aizvien spēcīgāk parādījās Elles ķēķa mākslinieciskais izsīkums un drūmā gaisotne. Dzeja kļuva drūma. Brālība kontaktējās mazāk, katrs vairāk koncentrējās uz savu privāto dzīvi. Kādā 1963. gada vasaras dienā uz aptiekas grīdas ar sirdstrieku sabrūk Linards Tauns, viens no Ķēķinieku aktīvākajiem dalībniekiem. Šis notikums brālības biedros izraisīja neaprakstāmas skumjas, un apvienības radošais gars pamazām noplaka.

Patriks Alksnis, Līga Breča, Normens Kantāns

Redzami (no kreisās): Voldemārs Avens, Jānis Krēsliņš, Ilmārs Rumpēters, Gunars Saliņš, Vilis Krūmiņš, Sigurds Vīdzirkste.

Izvilkums no “Gunāra Saliņa iedvesmas no Naudītes līdz Elles ķēķim un 33 dzejoļi – itin neseni”

Jā, kas bija Elles ķēķis?

Uz Hadsonas pusi no Taimsskvēra – šis rajons reiz bijis slavens gangsteru kaujas lauks – angliski Hell’s Kitchen. Kad ap piecdesmitiem gadiem tur sāka lasīties kopā latviešu rakstu un mākslinieku ļaudis, no senās slavas bija atlicis vairs tikai nosaukums. Tam netrūka savas pievilcības, taču reklāmai būtu derējis labāk, ja rajons sauktos Eņģeļu, par Debesu vai tamlīdzīgu ķēķi, ja vispār tam vajadzēja būt ķēķim. Nezinātāji iztēlojās trakas uzdzīves vietas un nez ko. Īstenība bija drusku savādāka.

Kaut netālu no Taimsskvēra, Elles ķēķis bija pasaule par sevi – ar veciem sešstāvu īres namiem, ar sīkiem, lētiem veikaliņiem, ēdnīcām, tavernām, ar Pestīšanas armijas, ar «Jesus Saves» iestādījumiem, ar jūrniekiem, ar «saules brāļiem» uz ielām, ar portorikāņu un melno pusaudžiem, ar Hadsonas ostas, ar zivju un ēdienu smaržu, ar dvesmām no augļu un dārzeņu grēdām visgarēm 9. avēnijai, ar smakām un māvieniem no ostmalas lopkautuvēm, ar okeāntvaikoņu miglas sirēnām ielu trokšņiem un dunoņai cauri no dokiem, ar Linkolna tuneļa satiksmes gūzmu, ar autobusiem pa viaduktu līčulokiem no termināla jumtiem vai ceļā uz tiem – tāds iebraucot jautās Elles ķēķis: nošķirts, bet tuvu satiksmes maģistrālēm un tuvu it visam, kas Ņujorkā notika.

Un mēs bijām jauni un kāri – un gājām un baudījām. Bet vai tas bija Džoisa Uliss naktspilsētā ar Zero Mostelo Greničas vilidžā jeb vai «putniņi» turpat piecdesmitajās ielās, Ondulīne ar Odriju Hepbernu Brodvejā vai Džeroma Robinsa New York Export: Opus Jazz, viduslaiku vai elektroniskās mūzikas koncerts, tūre pa Madisona avēnijas galerijām, cēliens publiskajā bibliotēkā pie Domu vai Daugavas sējumiem, Dāma Edīte un Osborns Sitves žīdu «imkā» vai Roberts Frosts Jaunajā Skolā – beigās mēs allaž piestājām Elles ķēķī. Iecienītas vietas bija Seglu bārs, Apaļais logs vai vecā Colonial Tavem, kuru pārkristījām par Torņkalnu – pēc pazīstamās Rīgas priekšpilsētas. Tur vai jebkurā stundā varēja sastapt kādu latviešu literāru, gleznotāju, mūziķi, kādu rakstu un mākslu entuziastu. Lielākās latviešu sarīkojumu reizēs, kā dziesmu svētkos, tautieši tur bija pārsvarā. Citreiz sazvanījušies devāmies taisnā ceļā uz gleznotāja Frīdriha Milta pagraba darbnīcu, viņa kaķu valstību, vai – visbiežāk – kāpām augšā pie Linarda Tauna viņa piektā stāva dzīvoklītī.

Kas šais īres namos iegriezies, tas zinās, ka tie nebija vispoētiskākie mājokļi, vismaz ne parastā nozīmē: zigzagu betona kāpnes ar dārzu, ar nobirām no atkritumlifta šahtas, ar vircotu ēdienu smakām, ar skaļām balsīm spāņu, poļu, lauzītā angļu mēlē no dzīvoklīšiem. Dažs labs brīnījies, kālab no visiem rajoniem Ņujorkā bijis jāizvēlas taisni šis. Ko lai saka? Veselam kvartālam Elles ķēķī par tādu kā namziņu kapteini bija uzstrādājies gaišs un labestīgs latviešu cilvēks – Brunis Igals, un viņam bija vājība pret mūzu kalpiem. Viņa lizdās īres maksas bija niecīgas, kaut ar Taimsskvēra uguņiem logos. Ja apdomā, tur bija daudz no tās vides, kādu savā laikā apdziedājis Aleksandrs Čaks, – varbūt arī tāpēc šis Ņujorkas nostūris mums likās gluži mājīgs. Namu ielokā starp 41. un 42. ielu 10. avēnijas rietumos uz dzīvi iekārtojās rakstnieks Nikolajs Kalniņš (Linards sākumā mita ar viņu vienā istabā), Igala piepalīgs gleznotājs Frīdrihs Milts, grafiķis Vilis Krūmiņš, fotogrāfs Bruno Rozītis, visu mākslu mīļotājs Vilis Osītis, vēsturnieks Vitolds Kalniņš, alias Vitauts Kalve, u.c. Vēlāk daži no viņiem pārcēlās citur, daži aizgāja viņsaulē, bet Elles ķēķis vēl ilgi palika mūsu «enkura vieta». Tur pa tiem gadiem izciemojušies ne vien Ņujorkas un apkārtnes, bet arī no tālienes, no visādām pasaules malām iebraukuši latviešu literāti un mākslinieki. Te varēja uzsūkt Ņujorku un tomēr palikt par sevi. Tā Elles ķēķis bija itin kā latviešu republika republikā, vēl jo īpašu tādēļ, ka mūsu vidū apgrozījās veterāni ar Rīgas laiku bagāžu.

Elles ķēķa saiešanās jo bieži klāt bija Rita Gāle, šad tad Baiba Bičole – abas mums kaimiņienes Ņūdžersijā. No Kanādas laiku pa laikam ielidoja torontiete Aina Zemdega, no Londonas pāris reižu Velta Sniķere, no Losandželosas Olafs Stumbrs, no Itakas Modris Zeberiņš. Rita Liepa Elles ķēķī inspirējusies skicei «Dzejnieka istabas» – un Mudīte Austriņa vienam no saviem «baletiņiem». Vēlos piecdesmitos uznira Roberts Mūks, Irēne un Voldemārs aveni un no Vācijas tikko kā ieceļojis Salaspils koncentrācijas nometnes veterāns un baletomāns Viktors Neimanis. Viņa sirdsdāma Aina Kraujiete Elles ķēķa nabaga trubadūrus apdzejoja no labvēlīga tāluma. Kā «iekšējais disidents» no sākta gala pamatsastāvā figurēja Jānis Krēsliņš.

Elles ķēķī tā lielāko tiesu bija Linarda šaurā lizda – ar divi lažām un vecu, omulīgu rakstāmgaldu, ar grāmatu kaudzēm uz grīdas – kur salasīja un nakti nosvinēja reizēm lērums ļaužu. Tika dziedāts un skaļi runāts, tika rauti no kabatām ārā jaunākie opusi, dzerts šampanietis no mūzas kurpītes. Linards – vieninieks, bez ģimenes – varēja būt laisīgs namatēvs.

Ja arī plašākās pulcēšanās reizēm pie Linarda un manās mājās pāri upei Ņūdžersijā vai citur sanāca līdz trīsdesmit cilvēku – kā Jāņos vai Gunti Zariņu no Anglijas sagaidot, tā dēvētā Elles ķēķa dzeja dzima intensīvā izmaiņa galvenokārt starp mums diviem – Linardu un mani. Mums abiem patika seansi nakti cauri, divatā lasot visvisādu dzeju – gan svētā nopietnībā, gan debešķīgi jautri, gan gluži «hilariozi», kā Linards mēdza izsaukties. Un pa vidu izdziedāšanās un visas iespējamās un jo sevišķi visas neiespējamās runas un līksmošanās. Atgadījās arī, ka līdzīgi nonakšņojām ar kādu viesi no tālienes vai kādu no Elles ķēķa mūzām. Šāda mūza katrā ziņā bija «dzejnieka meitiņa» Mudīte Austriņa. Ar viņu visīstenāk apjauta Bretona vārdus, ka tikai brīnumainais ir skaists. Viņas mājoklis Ņujorkā bija itin kā klētiņa – klētiņa ar pūra lādi – ar pūra lādi un zelta putniņu. Bet tas nebija sirreālisms, ne mums. Tas bija pasaku reālisms.

Mūsu saspēle ar Linardu visdrudžainākā izvērtās laikā, kad tapa mūsu pirmās grāmatas – man Miglas krogs un citi dzejoļi (1957), Linardam Mūžīgais mākonis (1958). Tikāmies vai sazvanījāmies jebkurā dienas vai nakts stundā, lai tikai nolasītu viens otram jaunāko dzejoli. Lielā sirsnība to aprakstīja mūsu draugs – Elles ķēķa bohēmas zvaigzne Teodors Zeltiņš. Ar Teodoru pulkā tika aizvadīti dziesmu svētki, gadskārtējās preses balles, gadskārtējie karnevāli un neskaitāmi rakstnieku rīti un vakari – dažnedažādos latviešu centros. Tai laikā allaž sanāca pilnas zāles.
Bet tad – sešdesmito gadu sākumā – aizvien spēcīgāk Elles ķēķi bija samanāma kāda dobja, kāda draudīga rezonanse. Tikšanās kļuva retākas – retākas un rēgainākas. Linardam tai laikā radās tādi dzejoļi kā «Van Goga kartupeļu ēdāji», man – «Kādu bēru muzikanti». Un tas pēkšņi notika tas, ko neviens nebija sagaidījis: 1963. gada 30. jūlijā kādā Menhetenes aptiekā Linards sabruka ar sirdstrieku. Viņa pēdējais dzejolis saucās «Lamentācija par pasaules riņķošanu».

Fiziski Elles ķēķis Ņujorkā turpināja eksistēt vēl ar Milta mājokli un pāris taivernā, kur kādi pa reizei vēl uzradāmies.5 Vasarās rituālas satikšanās vēl notiek pie Linarda urnas vietas latviešu Brāļu kapos Katskiļos – ar dzejas skaitīšanu, ar kādu dziesmu, ar sveces plīvošanu tumsā. Turpat līdzās balojas piemiņas plāksne sēri bezbēdīgai Elles ķēķa hronistei Beatrisei.6 Un drusku tālāk glezniķim Sigurdam Vīdzirkstem – no viņa melnajām saulēm iedvesma manas otrās grāmatas tituldzejolim. «Lai lēkā debess ēkā!» vēl dzirdu viņu nosaucamies.

Gadu pēc Linarda nāves trimdas rutīnu saviļņoja jauns pasākums: ar mudi «Kalnā kāpu klausīties/Kas ar manu tēvu zemi», Bruno Rubesa uzsapņots, izšķīlās Divreizdivi – intensīvi latviskās izglītošanās kursi trimdas jaunatnei. Pats tur vairākas reizes sabiju par lektoru literatūras pudurī. Pārcilājām gan «literāro mantojumu», gan pašu jaunāko trimdas un mājinieku rakstos, un kursantus visvairāk ieinteresēja tieši visjaunākais – ja arī vakaros pie ugunskura viņi stundām varēja dziedāt tautasdziesmas.

Un tad 1967. gadā – pēc tautsaimnieka Jāņa Gaiguļa burvja mājiena – dibinājās Apvienība Baltiešu Pētījumu Veicināšanai – AABS7. Tā mūsu lietu ienesa starptautiskā forumā. Tiku tur referējis par Vizmas Belševicas Indriķa poēma, par Imanta Ziedoņa epifānijām, par Jura Kronberga un Jāņa Rokpeļņa dzeju, par Dzintaru Sodumu.

Viens no visrosīgākajiem asociācijas galvgalā bija Ivars Ivasks. Rīgā dzimis igauņu cilm4es dzejnieks un literatūrvēsturnieks, kas tieši tad bija kļuvis par atbildīgo redaktoru Oklahomas universitātes starptautiskajam žurnālam Books Abroad. Viņš tajā tūdaļ uzsāka īpašu baltiešu nodaļu, un tur recenzētas vai visas zīmīgākās mūsu togadu grāmatas – tiklab trimdas, kā Latvijas apgādu publikācijas. Ivars ar savu dzīvesbiedri Astrīdu Ivasku, tika arī ciemojušies pie mums Glenridžā. Jo īpaši atmiņā reize, kad viņi piestāja mūsmājās atceļā no Somijas. Pie mums no Teksasas nupat kā bija ielidojusi Ilze Šķipsna, un, no sava tankkuģa Ņujorkas ostā «nomontējies», uz vakariņām pieteicās arī rakstnieks-jūrbraucējs Egons Spēks no Zviedrijas. Tas bija kaut kas!

Septiņdesmitos gados ārzemēs ciemoties sāka arī rakstu ļaudis no Latvijas. Bijām jau sekojoši puslīdz visam, kas Latvijā tika publicēts, – un pa kumosam no tā it regulāri pārķēra žurnāls Jaunā Gaita. Un tad 1975. gada vasarā tikāmies beidzot ar kādiem Rīgas rakstu brāļiem vaigu vaigā. Tas bija Florefas 10. gs. Klosterī Beļģijā, kad tur noslēdzās latviešu jauniešu vispasaules kongress: rīdzinieki bija aicināti uz neoficiālo «pēcspēli». Vēlāk vairākkārt laimējās paciemoties arī ar rīdziniekiem, kas bija tikuši izbraucienos uz Ņujorku.(8)

Uz Latviju ar Jautrīti atgriezāmies 1976. gadā. Brauciens atbalsojās manās dzejoļu krājumā Satikšanās, vistiešāk nodaļā «gar sirdi nomutuļo/Baltijas jūra». Bet, ja domā, kas gan cits, ja ne Latvija, ir bijusi visa šī mūsu dzejošana svešumā. Tikai dzeja, dzeja un mīlestība var noburt mūs un paglābt mūs no nāves.