Vasaru gaidot…
1924. gada 21. aprīlī skolas pārziņa ģimenē Dobelē dzimis dzejnieks Gunars Saliņš.
Bērnību Saliņš pavadījis Naudītes pagastā, tagadējā Dobeles novadā, un pirmos bērnības
gadus mācījies Naudītes pamatskolā. Pusaudža dzīves gadus viņš pavadījis ģimenē kopā ar
sešus gadus vecāko brāli, kurš vēlākos laikos ticis izsūtīts uz Sibīriju. Brālis jau kopš bērnības
bijis viņam likts kā paraugs, bet ne vienmēr Gunars tam sekojis.
Gunars Saliņš ar dzeju aizrāvies jau kopš bērnības, jo tēvs, būdams skolas pārzinis,
bijis arī liels dzejnieks. Saliņš savās bērnības atmiņās raksta, ka viņu nav interesējusi ne
matemātika, ne “vijolēšana”, ne arī skicēšana un gleznošana, kā brāli, bet viņu piesaistījusi
tieši dzejošana. “Neviena no šīm nodarbībām nekādas lietderīgas intereses manī neiedēstīja,
un tā arī es drīz sāku dzejot,” savā autobiogrāfijā atzīst autors.
Māte bijusi praktiskāka nekā tēvs un rūpējusies par lielo saimniecību – vistām, govīm,
cūkām, tītariem, siena pļavām, sakņu dārziem un puķu dobēm. Taču arī viņa mīlējusi lasīt
grāmatas, kopā ar viņu Gunars braucis uz Rīgu uz teātra un cirka izrādēm, operu, kafejnīcām
un muzejiem. Dzejnieks saka, ka tas viņu ļoti iedvesmojis: “Iedvesmoja arī ogās iešana un
sēņošana, un riekstošana Naudītes mežos, ciemošanās pie apkārtnes ganiem un tāšu taures,
kapu un bērnu svētki, bišu spietošana, gadatirgi.”
Pēc pārvākšanas ar ģimeni uz Jelgavu 1934. gadā un turpinot mācības skolā tur, viņš
vēl vairāk aizrāvās ar dzejošanu. 1940.gada 16.martā, kad viņam bija sešpadsmit gadu,
Gunars radīja savu pirmo publikāciju – dzejoli ar nosaukumu “Dienas aizbrien tumsas
takus…”. Tas tika publicēts laikrakstā “Zemgales Balss”.
Pabeidzot mācības Jelgavas pamatskolā, Gunars iestājas Jelgavas Valsts skolotāju
institūtā un šim institūtam apvienojoties ar Cēsu institūtu, Gunars satika vairākus
domubiedrus, kas arī pozitīvi nosakņoti uz rakstniecības nots.
Jaunības dzejoļi, kas sarakstīti, mācoties Jelgavas Valsts skolotāju institūtā, gājuši
zudumā. Tikai neliela to daļa publicēta “Rakstos”. Iedvesmu dzejnieks guvis arī no
Aleksandra Čaka, kurš viesojies institūtā un lasījis studentiem sava ievērojamā darba
“Mūžības skartie” fragmentus. 1944. gadā Gunars absolvēja Jelgavas Valsts skolotāju
institūtu. No iesaukšanas vācu leģionā izvairās muguras traumas dēļ.
Drīz vien dodas bēgļu gaitās – kopā ar draudzeni Jautrīti Gunars dodas uz Liepāju
pie viņas mātes. Atvadas no vecākiem ir skumjas un neviens no viņiem nenojauš, ka tas ir

uz visu mūžu. 1944. gada beigās pēc ilgas bēguļošanas pa Latviju, Saliņš dodas trimdā uz
Vāciju.

Lēciens… 
Lielākoties kājām vien, pēc naktsmājām ik pievakari klauvējoties pie svešām durvīm,
abi bēgļi nonāca Bavārijā, Bambergas tuvumā. “Par vēderu” tika salīgti dažādi lauku darbi.
Tika braukts un arts ar vēršiem, govīm aizjūgā un vasarā veda no tālīnām pļavām sienu.
Pamazām Saliņš iepazina vācu dzeju, sāka tulkot šo to no klasiķiem un kādus pēckara
debitantus. Bet kā īstāko iedvesmu atklāja dzejnieku Raineru Mariju Rilki.
Bet ikdienā sirdi un prātus plosīja neziņa – kas notiks ar Latviju? Kas notiks ar
mums? Tā parādās G. Saliņa pirmais trimdā publicētais dzejolis “Lubāna teika” Autors
atminas: “Toreiz vēl pat iedomāties nejaudājām, ka visu mūžu lemts būs pavadīt svešumā.”
Dzejolis parādījās 1945. gada Ziemsvētku numurā nedēļas laikrakstā “Latvju Domas”. To
bija izlolojis un turpat Hohfeldas nometnē rediģēja Arturs Baumanis.
Nokļūstot Hohfeldas nometnē, Gunaram radās iespēja turpināt izglītību latviešu
ģimnāzijā, kurā viņš nokārtoja pilnas vidusskolas kursa eksāmenu latīņu valodā, jo tas
skolotāju institūta programmā bija iztrūcis. Saliņš lasa Eiropas klasiķu darbus oriģinālvalodās
un sāk tos tulkot. Vienlaicīgi rodas sāpīgi jautājumi par savu dzīvi: “Cik ilgi klīdīsim kā ezers
gaisos?”
Baumanis arī sarunāja Saliņam avīzes korektora darbu. Palaikam Gunars ar Jautrīti
braukāja uz Augsburgu. Smagi izbaudīja pirmās pēckara koncertsezonas premjeru: simtiem
plīvojošu sveču gaismā eleganta kamermūzika elegantā rokoko zālē, bet viss redzētais
G.Saliņu gremdēja atmiņās par Jelgavas Baroka zāli. Vēlāk viņi iepazina un iemīlēja
Minheni. Visvairāk kā mājās sajutās Alpu kalnos – vieni paši – sniegam krītot. Tur radās
iedvesma vairākiem dzejoļiem.
1950. gadā kopā ar sievu Jautrīti Saliņu izceļojis uz ASV un apmeties Ņūdžersijā, kur
vairāki viņa dzejoļi parādās laikrakstos “Laiks” un “Latvija”. Pēc 7 gadiem ASV parādās
pirmais Gunara dzejoļu krājums.

Līga Breča, Viesturs Briuks, Augusts Ķirsis, Daniels Skrūzmanis

Dobele (1924-1934)
Savas dzīves gaitas G. Saliņš uzsācis Zemgales pilsētā Dobelē. Tieši šajā apvidū tika
pavadīti pirmie 10 rakstnieka bērnības gadi, kur savas skolas gaitas uzsācis Naudītes
pamatskolā, apgūstot pirmās sākumskolas klases.

Jelgava (1934-1944)
Savas pusaudžu gadu gaitas dzejnieks pavadījis Jelgavā. Tālāko nepieciešamo izglītību
ieguvis Jelgavas pamatskolā. To absolvējot, Saliņš apzinīgi iestājies un pabeidzis Jelgavas
Valsts skolotāju institūtu, taču vispārējā situācija valstī un pasaulē viņa tālakos plānus
sagrāva…

Vācija (1944-1950)
Ņemot vērā kara stāvoklī un apstākļus, Saliņš kopā ar brāli bija spiests doties bēgļu gaitās
uz Vāciju, kur tie tika izšķirti. Atrazdamies ārzemēs, dzejnieks neaizmirsa par savu dzimteni,
tādēļ iestājās darbā latviešu skolā, paralēli darbam rakstot un publicējot dzejoļus par latvju
gaitām un sajūtām bēgļu laikos.

ASV, Ņūdžersija (1950-2010)
Kad kara laiki visapkārt jau bija beigušies, Saliņš, meklējot jaunas iespējas un perspektīvas,
izceļoja uz ASV. Tur, 2 gadus studējot psiholoģiju un socioloģiju, 1952. gadā beidzis
Upsalas koledžu. Ar to autora izglītošanās gaitas neapstājās, jo 1955. gadā Saliņš pabeidzis
arī Sociālās pētniecības jauno skolu Ņūjorkā, kā arī turpinājis strādāt par profesoru šajās
jomās Unionas koledžā, Ņūdžersijā. Atrodoties Amerikā, viņš turpinājis likt uzsvaru uz savu
neizzdūsošo patriotismu, izdodot dažādus dzeju krājumus un rakstus par latviešu dzīvi ne
tikai dzimtenes ietvaros, bet arī starptautiskā mērogā. Tāpat arī atdzejojis vairāku citzemju
rakstnieku darbus, pielāgojot tos latviešu auditorijai, jo, kaut arī pārsvarā uzturējies Amerikā,
Saliņš bieži, taču īslaicīgi, atgriezies Latvijā, lai satiktu ģimeni, apciemotu draugus un
tuviniekus un iesaistītos dažādos kultūras darbos un pasākumos.
Amerikā rakstnieks, apvienojoties ar turpat esošo latviešu dzejnieku Linardu Taunu,
nodibināja latviešu literātu apvienību Manhetenā, ar necilu, bet piesaistošu nosaukumu
“Elles ķēķis”. Šī apvienība kļuva ļoti populāra gan starp vietējiem, gan citur pasaulē
dzīvojošajiem latviešiem un latviešu rakstniekiem, kas ne reizi vien apmeklēja šo vietu, radot
jaunus literāros darbus un daloties ar savām ilgām pēc dzimtenes ar citiem latviešiem
pasaulē.

Linda Botva, Loreta Kuceguba

Augļu uz zvaigžņu grozs…
Gunars Saliņš ir piedzimis ļoti izglītotu cilvēku ģimenē – skolotāja un skolas pārziņa ģimenē.
Savukārt, savu māksliniecisko talantu ir pārņēmis no sava tēva, kura hobiji bija dzejas rakstīšana,
kora vadīšana, vijoles spēlēšana un gleznošana.
Jelgavas Valsts skolotāju institūtā mācoties, viņš satiek savu sievu Jautrīti Košu
(29.09.1924.-27.08.2011.), kura jau 1944. gadā kļūst par Jautrīti Saliņu. Sieva bijusi tik pat
mērķtiecīga un izglītota kā Saliņa ģimene. Jautrīte bija literatūrzinātniece. Viņa 1968. gadā
iegūst filoloģijas doktores grādu vācu valodā. Jautrītes talantos ietilpst arī dažādu darbu
rakstīšana – apceres un recenzijas par latviešu un vācu literatūru, kuri tika publicēti žurnālos
World Literature Today un Jaunā Gaita. Bez rakstīšanas, strādājusi par skolotāju Augsburgas
latviešu nometnes pamatskolā. Kā lektore piedalījusies Rietummičiganas Universitātes latviešu
valodas kursos, 2×2 nometnē, referējusi Baltijas Studiju konferencēs. Viņa savus mērķus saistībā
ar izglītību nekad nenolika malā un pēc Jelgavas Valsts skolotāju institūta pabeigšanas (1944.
gadā), turpina izglītoties Amerikas Savienotajās Valstīs, un 1968. gadā iegūst Filoloģijas
doktores grādu Ratgersa Universitātē. Ņujorkā kļūst par vienu no Elles ķēķa laikmeta liecinieci.
Savā dzīves laikā kopā ar vīru izaudzina trīs bērnus – Lari, Lalitu un Lailu.

Gunars un Jautrīte ar saviem trim bērniem Laris ar vecākiem Jautrīti un Gunaru (1952)
Laris Saliņš (13.09.1952.) piedzimst kā latvietis Ņujorkā. Pusaudža gadu otrajā pusē kļūst
par garīgu meklētāju un bijis Ņujorkas draudzes loceklis, vēlāk kā draudzes mācītājs. Viņš pats
apgalvo: ”Uzaugu Elles ķēķa bohēmā, bet visu mūžu esmu arī bijis Ņujorkas draudzes loceklis.
Piederu neparastai grupai – mācītājiem, kas kalpo draudzē…”. Tālāk viņš stāsta kā juties kā

Elles ķēķa bērns: “Esmu Elles ķēķa bērns, bet kalpoju kā Ņujorkas draudzes gans jeb debess ķēķa
pavārs. Kā dzejnieka Gunara Saliņa dēls uzaugu Elles ķēķa filiālē Ņudžersijā.” Laris Saliņš
studējis Jēlas Universitātē.
Par palīdzību no vecāku puses, veidojot mūža darbu, apgalvo šādi: “Un manā gadījumā mana
tēva misticisms un manas mātes reliģisko tradīciju godināšana un piekopšana palīdzēja man
sagatavoties savam mūža darbam.” Laris atcerās tēva attieksmi pret viņa izvēli sekot baznīcai:
“Kad pusaudža gadu otrā pusē pats kļuvu par garīgu meklētāju, Gonka (tēvs) pozitīvi atsaucās,
daloties ar saviem mistiskajiem piedzīvojumiem. Gonkas baznīciskums nāk no viņa vecmammas,
kas viņu Naudītē veda līdzi uz dievkalpojumiem un bērēm. Gonka uzbur savu bērna sajūsmu
īsstāstā „Dieva dziesmas”. Bet, kad ar vecomāti stāvējām ļaužu pilnajos izpušķotajos kapos, un
koristi sagērbušies sastājās tādā kā uzkalniņā, man šķita, ka mūs šķirtu nezin kādas dīvainas
tāles. Kā sapnī dzirdēju, ka … (ar pazīstamām sejām) un balsīm (dzied) itin kā eņģeļi. Kaut kur
starp zemi un debesīm. Kā bībeles stāstos. Kā leģendās.”

Laila Saliņa ir ļoti muzikāla un radoša
personība. Viņas “lauciņš” ir mūzika un aktiermāksla. Viņa par sevi un
ģimeni apgalvo: ”Esmu uzaugusi mūziķu ģimenē! Mamma, kā jau
kapelmeistara meita, no agriem gadiem spēlēja klavieres. Manam tēvam
bija ļoti skaista balss, pusaudža gados viņš gribējis studēt dziedāšanu, bet
visu atkal izjauca karš. Es kopš trīs gadu vecuma spēlēju klavieres. Bet
vienu gadu vidusskolā pavadīju Minsteres ģimnāzijā, kur pamanīja manu skaļo balsi. Pēc tam
studēju konservatorijā Bostonā, dabūju maģistra grādu, skolojos Šveicē, strādāju mazākās
operkompānijās Amerikā, taču arvien vairāk iemīlēju ko avangardiskāku un teatrālāku, jo biju
jau sapratusi, ka nekāda Marija Kallasa no manis neiznāks un ka mani vairāk vilina džezs, tango,
tautas mūzika, teātris. Tagad kā jau brīvmāksliniecei mana radošā dzīve rit no viena projekta uz
nākamo. Repertuārteātri kā Latvijā, tā Amerikā ir maz sastopami.”
Otra G. Saliņa meita Lalita Saliņa ir psihoterapeite.
Gunara brālis, Aleksandrs Saliņš (1918.-08.09.1988.) ir bijis kordiriģents, sadzīves
dziesmu komponists. Viņš bijis izsūtīts, vēlāk atgriezies Latvijā. Abi brāļi satikušies 1976. gadā.
Vairāk kā 30 gadus bijuši šķirti un savus jaunības gadus pavadījuši ļoti atšķirīgās kultūrvidēs.

Linards Tauns – īstajā vārdā Arnolds Mikus Bērzs-
Bērziņš (13.10.1922.-30.07.1963.) bija Gunara tuvakais
draugs. Laris Saliņš raksturo tēva un Linarda attiecības:
“Vairākus gadus Linards bieži ciemojās mūsu mājās.
Viņam ar manu tēvu, ko saucām par Gonku, bija
intensīvas dzejošanas sesijas. Viņi lasīja un iedvesmojās
un tad veica dzejošanas vingrinājumus, ko viens otram
uzdeva. Viņi pīpēja, dzēra un dziedāja.”

Senija Ozola, Lelde Poklikajeva

Gunars un Linards Tauns pie Niagāras ūdenskrituma.